13. novembrī Rīgā, bērnu un jaunatnes centra „Altona" zālē, tika atzīmēta dzejnieka Ojāra Vācieša 77. dzimšanas diena.
Sarīkojumā piedalījās dzejniece Amanda Aizpuriete, komponists Arturs Maskats, jauniešu koris „Balsis" diriģenta Inta Teterovska vadībā. Līdzās Maskata dziesmām ar Ojāra Vācieša dzeju koristi bija īpaši apguvuši jubilāra rakstītos dzejoļus. Tie bija tādi interesanti, mazāk dzirdēti dzejoļi, tāpēc jauniešu deklamācijas spēja uzrunāt melodiski un tieši.
Skaņu ierakstā skanēja dzejnieka balss, kas summā ar viņa fotoportretu piešķīra klātbūtnes izjūtu šī gara milža nezūdamībai un siltajai cilvēcībai.
– Viņš būs vienmēr, – kaut kad pēc tam atzina dzejniece Amanda Aizpuriete.
Savijot kopā faktu, ka Ādažu un Carnikavas novada pašvaldību iedibināto Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā šogad saņēma Leons Briedis un Jānis Rokpelnis, pasākuma organizatori bija parūpējušies, lai sarīkojumā izskanētu arī abu apbalvoto literātu dzeja.
Jānis Rokpelnis atklāja, ka savulaik izvēlē par dzīvesvietu vadījies pēc norādes, kur dzīvot apmeties Ojārs Vācietis.
– Tepat Pārdaugavā esmu dzīvojis arī es, jo tas bija tuvākais punkts Ojāra Vācieša teritorijai, – pauda Rokpelnis. – Māras dīķis, Arkādija, daudzās Pārdaugavas ieliņas mani ir sajūsminājušas un iedvesmojušas līdzīgi kā Ojāru Vācieti. Ir lieli dzejnieki, kurus mēs cienām, godājam, un ir lieli dzejnieki, kurus mēs mīlam. Ojārs Vācietis pieder pie dzejniekiem, kurus patiešām mīl. Tāpēc dzīvot centos tuvāk viņa dzejā iemiesotajai Pārdaugavas ainai un izjūtai.
Amanda Aizpuriete, domājot par to, kas Ojāru Vācieti atšķir no daudziem citiem dzejniekiem, vēstīja, ka pagājušā gadsimta 60., 70. gados dzejniekiem Ojāram Vācietim un Imantam Ziedonim Latvijas dzejā bija ļoti nozīmīgi atgādināt, ka nedrīkst palikt sava šaurā, privātā mūža ietvaros. Kaut arī mūžs varētu būt ļoti laimīgs, nepieciešams atcerēties par dzīvi, kas notiek ārpusē, un sāpēt tai līdzi. „Par īstu cilvēku indivīds kļūst tad, kad viņam sāp tas, kas notiek ar citiem. Toreiz – 60, 70. gados – dzejniekiem tas bija svarīgi, pēc tam kļuvām pārņemti ar ko citu. Ar atgādināšanu, ka cita sāpes ir arī tavas sāpes, Ojāra Vācieša dzeja atšķiras no citām."
Aizpuriete atcerējās divas epizodes, kurās viņai personīgi izdevies tikties ar dzejnieku. Viena bija tikšanās Latvijas Radio uzdevumā, jo vidusskolas laikā Amanda darbojās skolēnu raidījumu redakcijā un devās Vācieti intervēt. „Neatceros, ko biju gaidījusi, bet atceros savu pārsteigumu, kad viņi abi ar Ludmilu Azarovu sāka man stāstīt par Arkādijas putniem, kurus viņi vēro un pazīst personiski. Es vēlējos runāt par saprotamo/nesaprotamo dzeju, bet viņi to neatbalstīja un runāja par putniem."
Otra tikšanās notika Jūrmalas pilsētas Pumpuru vidusskolā, jo Ojārs Vācietis atsaucās uzaicinājumam paviesoties vidusskolnieces klasē. „Biju klases kultordze un sarunas beigās uzlūdzu dzejnieku atbraukt pie mums un palasīt dzejoļus. Man nebija ne jausmas, ka Rakstnieku savienībā ir literatūras birojs, kas tādas lietas kārto oficiāli. Ojārs Vācietis atbrauca pie mums uz Pumpuru vidusskolu, iespējams, tieši tāpēc, ka nekas nebija kārtots caur to. Vēlāk lasīju atziņas, ka viņš bieži izvairījies no biroju oficiāli organizētajiem pasākumiem."
Ojāra Vācieša 77. dzimšanas dienā piedalījās arī dzejnieka mazdēls Mārtiņš Vācietis, kas Ojāra Vācieša biedrībā ir valdes priekšsēdētājs. Kopā ar biedrību, Ojāra Vācieša muzeju un Latvijas Notāru biedrību dzejniekam veltītais sarīkojums izskanēja pilnasinīgi un personīgi.
Autore: INESE ELSIŅA