Latvijas Radošo savienību padomes akcijas „Es par kultūru!" laikā līdz 16. oktobrim tika vākti kultūras atbalstītāju paraksti.
Zem citāta – „Latvijas valsts sākas ar cilvēku, kas runā un raksta latviešu valodā. Latvijas valsts sākas ar dzeju un mūziku, ar „Dievs, svētī Latviju". Latvija sākas ar Kultūru. Latvijas kultūra ir dzīva, bagāta un atvērta, bez tās nebūs Latvijas.
Kultūra ir mana maize un sāls, mani svētki un ikdiena, tā ir manas dzīves daļa. Kultūra man ir nepieciešama tagad un turpmāk" – savus parakstus atstāja tūkstošiem ļaužu visā Latvijā.
Par to, vai Radošo savienību padomes izsludinātā akcija „Es par kultūru!" palielinās finansējumu šīs nozares budžetā, protams, jāšaubās, bet uzmanību kultūras laukā strādājošajiem, viņu izdomai un radošajam garam tā tomēr pievērsa.
Mūsu pusē izdarību un izdomas bija mazāk, bet paraksti tika vākti un pa kādai aktivitātei notika. Lubānas mākslas skolas audzēkņi, piemēram, bija atraduši oriģinālu pieeju kultūras popularizēšanai – viņi dāvināja savus darbus pilsētas iestāžu darbiniekiem.
– 16. oktobrī dāvinājām skolēnu darbus, – „Staram" pastāstīja Lubānas mākslas skolas skolotāja Sandra Valaine. – Mūsu akcija balstījās uz to, ka mākslai ir jārada prieks. Dāvinājām, lai cilvēki, uz šiem darbiņiem paskatoties, atcerētos mākslas skolu, padomātu kādu labu domu par tiem, kas zīmē un krāso. Dāvinājām darbus gan novada domes darbiniekiem, gan aptiekai, aprūpes centram, grāmatnīcai, patērētāju biedrībai, bibliotēkām. Kā izdomājām atsaukties Latvijas Radošo savienību padomes aicinājumam? Man liekas, ka mums visiem ir jābūt vienotiem, un kāpēc gan lai neatbalstītu akciju, kas ir tik pozitīva un nekaitīga? Mēs taču negājām piketēt, pat parakstus vācām iepriekšējās dienās skolā uz vietas. Akcijas laikā gribējām dāvināt, neko neprasot pretī.
– Piedaloties akcijā „Es par kultūru!", savācām 48 (audzēkņu un vecāku) parakstus, – rezumēja Lubānas mākslas skolas direktore Rudīte Kolāte. – Pie lubāniešiem gājām atvērtām sirdīm un labām domām, pauzdami Zentas Mauriņas atziņu: „Prieks ir izstarot un izdalīt. Izdalīt to, kas mums pieder, vienalga, vai tā būtu maize vai māja, doma vai sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem. Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas, savu sirdi paņēmis rokā, iziet ļaužu drūzmā, un neviena roka nestiepjas viņa dāvanai pretī."
Par piedalīšanos akcijā bijām patiesi gandarīti, jo ar savām mazajām dāvaniņām izdevās iepriecināt daudzus cilvēkus un kolektīvus, – piebilda direktore.
Autore: INESE ELSIŅA