Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja darbinieki Ineses Jakobi personā bija uzmanīgi un vērīgi – tik tiešām šoruden paiet 105 gadi Rūdolfam Pinnim, Pededzes un Aiviekstes krastu, ūdeņu un ozolu gleznotājam.
Tā viņš pats raksturoja savas mākslas ceļa sākumu, līdz vēlākos gados nonāca pie monumentālu kompozīciju darbiem, kuri, bez šaubām, nebūtu radušies, ja ap viņu nevirmotu dzimtās dabas varenums bērnībā.
Pinnis dzimis 1902. gada 11. oktobrī Pikšās, drīz pēc piedzimšanas viņa tēvs Jānis Pinnis, galdniecības meistars būdams, pāriet dzīvot uz tuvējo Lubānu paša celtā plašā mājā. Rūdolfs ir jaunākais piecu bērnu ģimenē, māte gādāja par visu labklājību.
Ģimene vienkāršu ļaužu, bet Rūdolfam jau agrā bērnībā bija īpaša tieksme kļūt māksliniekam. Bērnišķīgos zīmējumus viņš nedarināja – jau agri sāka kopēt sev pieejamas mākslas reprodukcijas, pie tam ļoti precīzi un skaisti.
Par R. Piņņa dzīvi var izlasīt viņa paša sarakstītajā monogrāfijā, kas izdota Rīgā, izdevniecībā „Liesma" 1990. g., – „Rūdolfs Pinnis. Glezniecība".
Mana tēva dzīve ir piedzīvojumiem pilna, pat detektīvromāna vērta. Par to pārliecināsities, gan lasot minēto biogrāfiju, gan noskatoties viņa dzīvei veltītu teātra izrādi Madonas muzeja telpās 24. oktobrī, kuru iestudējusi Māra Ķimele. Mākslinieka lomā – aktieris Varis Piņķis, viņa sievas Elvīras lomā – aktrise Karīna Tatārinova. Izrāde veidota pēc abu mākslinieku vēstuļu sarakstes, gan dzīvojot Parīzē, gan Latvijā.
1921. gadā iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā, Rūdolfs Pinnis tomēr to ātri atstāj un pēc vecākā brāļa Eduarda uzaicinājuma dodas pie viņa uz Turciju, Konstantinopoli. Tur glezno, drīz vien pārbrauc uz Parīzi, visu pasaules mākslinieku galvaspilsētu, studē privātā Grandšomjēras mākslas akadēmijā un kopumā nodzīvo Parīzē 10 gadus. Iepazīstas tur ar jaunu latvieti, kas arī vēlas apgūt mākslas Parīzē, – Elvīru, un vēlāk abi nodibina ģimeni. Elvīra visu mūžu ir nenogurstoša viņa mākslas aizstāve, uzmundrinātāja un balstītāja, īpaši grūtajos pirmajos padomju dzīves gados Latvijā.
R. Piņņa glezniecība ir pilnīgi netradicionāla vispārpieņemtajai latviešu mentalitātei. Viņš ir spilgts dzīves apliecinātājs, absolūts optimists, lai gan pats cietis ļoti smagi gan fiziski, gan morāli no dažādām varām Latvijā.
Raksturīgi, ka mans tēvs visu mūžu, 90 gadus, nepārtraukti attīstījās savā mākslā. Viņš nemitīgi atkārtoja – tas, ko es esmu panācis savā glezniecībā, ir labi, bet nedrīkst apstāties pie sasniegtā, ir jāmeklē tālāk jauni mākslas ceļi, jauni izteiksmes līdzekļi. Bieži vien izstāžu skatītāji brīnās, ka gleznu autors ir jau cienījamos gados, jo darbu dzīvīgums un krāsu prieks liek domāt par jaunu autoru.
Tēvs gleznoja līdz pat pēdējai savas dzīves dienai, šīm gleznām ir īpaši savdabīgas kompozīcijas.
Šī ir jau otrā R. Piņņa gleznu izstāde Madonas muzejā. Pirmā notika viņa dzīves laikā 1989. gadā. Vēlu skatītājiem iepazīt sava novadnieka mākslu, kas aizgājusi tālu pasaules muzejos un privātkolekcijās.
Autors: SKILLA PINNIS-RIKARDE
P. S. Mākslinieka mātes Ilzes un tēva Jāņa, kā arī jaunākās māsas kapavietas atrodas turpat netālu no mājas – pāri ielai Aiviekstes krastā, Lubānas kapos.