Mani mācību gadi Madonas 1. vidusskolā (ģimnāzijā) noteikti bija pārmaiņās paši raibākie no šogad svinamā simta. Pusaudzes jūtīgumā pārdzīvotā klātbūtnes pieredze vēsturisku pārmaiņu laikā nešaubīgi un liktenīgi iezīmēja nākotnes domāšanu un darbību gan skolotājas, gan rakstnieces ceļā.
No patriotiski jūsmīgas mazpulku organizācijas Vestienas pamatskolā, 15. maija birzīm un Ulmaņa sveikšanas pēdējā skolas gadā (1940./1941.) vajadzēja stāties krievu bērnu organizācijā, mācīties svešas valsts himnu, zīmēt ūsainos vadoņus. Rudenī Madonas ģimnāzijas svinībās jau pirmajā rindā sēdēja vācu virsnieki ar savu "Deutchland, Deutchland über alles" – mums vajadzēja mācīties piebalsot. Sekoja viens iepazīšanās gads ar jaunu valdību un vecās skolas telpām – ēku kalnā, liepu alejas galā, ar teiksmaino tornīša cepurīti galvā, ar lieliskām skolotāju personībām – matemātiķis Pēteris Āboliņš, ķīmiķis Jānis Āboliņš, biologs Fēlikss Dzintars, neaizmirstamais vēsturnieks – filozofs – Kalniņš – enerģisks, asprātīgs, optimists, bet viņš bija paralizēts – gultā. Mēs gājām pie viņa mājās, un nekavējām stundas – viņš bija gudrs, jautrs, tālredzīgs vēstures gaitā. Viņš draudīgi cilāja kruķi, ja gļēvulis ikdienišķi čīkstēja par badu, kartiņu sistēmu un cauriem zābakiem, jo smagākais vēl bija priekšā. Jauniešus iesauca darba dienestā uz Vāciju, mobilizēja leģionā, un fronte tuvojās Latvijas robežai. Vai notika arī mācības? Jā – dzīves skolā, jo tā bija mūsu vienīgā jaunība, kad vajadzēja paspēt dejot, dziedāt, priecāties. Dažas dejoja ar vāciešiem aizsargu (kultūras) namā, dažas nozvērējās nekad mūžā nedejot, jo mūsējie gulēja Krievijas purvā vai tepat mūsu klasē. Skola kļuva par kara slimnīcu, no amputētiem locekļiem tecēja strutas burciņās, konservu kārbās zem gultas… Mēs, meiteņu grupa, gājām viņus iepriecināt ar dziesmu. Vienudien paveram sporta zāles durvis, sakārtojam savus zilos lakatiņus un smaidus. Viņi klusē, guļ rindā uz grīdas un klusē… Naktīs klīdām uz staciju, kur pienāca ievainoto ešeloni, laukā ceļot, vienmēr uz asfalta palika dzīvības zīmes.
Vairāk lasit laikrakstā STARS. 28.02.2008.
Autore: ILZE INDRĀNE
OĻĢERTA SKUJAS foto