Katrā cilvēkā ir paslēpta mākslinieciskā stīga. Jauniešu dvēselēs tās skan spēcīgāk. Diemžēl, ne katrs prot spēlēt uz šīs stīgas. Mākslai nav viena skaidrojuma, bet tai ir daudz paveidu. Arī dzeja pieder pie mākslas. Praulēniete Lāsma Mārka raksta gan dzejoļus, gan esejas.
– Vairāk es tomēr rakstu dzejoļus, jo tie, manuprāt, vairāk spēj atklāt cilvēka dvēseles noskaņojumu. Savam priekam reizēm uzrakstu arī kādu eseju, bet skolā uz papīra izlieku savas domas domrakstos. Jau piekto gadu dzejoļi ir mans vaļasprieks. Pa šiem gadiem esmu uzrakstījusi vairāk nekā simts dzejoļu, bet pie manis vairs nav neviena. Visi ir aizceļojuši pie draugiem un literatūras skolotājas. Ir bijusi vēlēšanās uzrakstīt romānu, bet tas tomēr prasa ilgu laiku, – stāsta Lāsma Mārka.
Jautāta par to, kā tapa pirmais dzejolis, Lāsma atbild: – Kad man ir skumji, es vēlos kādam to atklāt. Protams, visiem ir zināms, ka ir maz cilvēku, kuriem var uzticēties. Tāpēc sāku rakstīt dzejoļus, jo zinu, ka papīrs mani nenodos. Uzskatu, ka paši labākie dzejoļi man rodas tad, kad skumstu vai sāp sirds. Pārsvarā mani darbi ir par sāpēm, ciešanām, mīlestību, dvēseli. Tie ir skumji, tumšās nokrāsās. Kad dzejolis ir uzrakstīts, paliek vieglāk. Ir arī gaiši un pozitīvi dzejoļi, un tie rodas, kad esmu laimīga un priecīga. Pati labprāt lasu citu autoru darbus. Salīdzinu un cenšos rakstīt labāk. Visvairāk man patīk Raiņa radītie darbi. Tie ir nopietni un pamācoši. Man patīk lasīt tumšākas nokrāsas, sentimentālus dzejoļus. Tie vairāk atbilst manai būtībai.
Ir patīkami savus darbus redzēt izdotus grāmatās, publicētus žurnālos un laikrakstos, just atzinību no svešiem cilvēkiem. Arī Lāsma ir vēlējusies izdot dzejoļu krājumu, bet tad apstājusies, jo sapratusi, ka vienai tas nav iespējams.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 05.07.2008.
Autore: AGRITA NUSBAUMA
AGRA VECKALNIŅA foto