Sestdien, 28. martā, Madonas kultūras namā pilsētas pūtēju orķestris un diriģents Andrejs Cepītis klausītājus aicina uz kolektīva 50 darba gadu jubilejas koncertu. Mums būs ko baudīt un klausīties, ne velti aizvadītajos Dziesmu un deju svētkos orķestris tika izvirzīts finālskatei, kurā ieguva 3. vietu.
Kolektīva skanējumu nevar sajaukt – Madonas orķestri raksturo skaņas tīrība un vienots, uzskaņots ansamblis. Orķestra individualitāti nosaka kolektīva vadītāja aranžējumi, pārlikumi tieši saviem muzikantiem. Nepārspīlējot – Madonas orķestrim piemīt savs stils, stāja un saspēle – orķestris elpo kā vienota mūzikas vienība, kur aiz monolītā ir nevis mehānika, bet dzīva, atvērta dvēsele. Turklāt te spēlē jauni, azartiski cilvēki, kas savā jomā ir teju pusprofesionāļi.
– Jubilejas koncertā piedāvāsim divdaļīgu programmu no baroka līdz mūsdienām, – stāsta kolektīva vadītājs Andrejs Cepītis. – Otrā daļa būs krietni lustīgāka, ar zināmiem pārsteigumiem, ko nevēlos atklāt. Ļoti grūti vienā koncertā nospēlēt tik dažāda stila un laika mūziku, jo, tāpat kā glezniecībā vai literatūrā, katram laikmetam ir savs nospiedums, un ir tikai daļa no visa, ko var interpretēt. Laikmeta valoda un komponista uzrakstītais ir likums, kas jāsaglabā. Mūzikas atskaņojumos nereti tas klibo – viss tiek spēlēts vienādi, bet džezs jāspēlē savādāk un baroks – vēl citādi, pats grūtākais ir pārslēgties, pārstartēties. Vienlaikus dažādība rāda orķestra iespējas. Var nospēlēt tradicionālu pūtēju mūziku – valšus, polkas, maršus, bet klausītājam būs garlaicīgi, turklāt daudzpusība ir arī uzdrošināšanās un latiņas celšana pašiem.
Orķestra panākumi (godalgas zonas un republikas skatēs, kauss Ordelovska konkursā Aucē un Lietuvas pūtēju orķestru čempionātā) sasniegti neatlaidīgā, atdevīgā darbā. Uz mēģinājumiem dalībnieki ierodas nedēļas nogalē, jo lielākā daļa orķestrantu mācās vai strādā Rīgā. – Intensīvi, ar atdevi var nostrādāt 4 stundas, pēc tam zūd uztvere un koncentrēšanās spējas, – darba procesu iezīmē Andrejs Cepītis. – Pārforsēt, pārspēlēt tehniku arī nedrīkst, visam jānāk pakāpeniski.
Diriģents neslēpj, ka muzikanti daudz strādā arī mājās un individuāli pa vienībām. Liels palīgs orķestra darbā ir talantīgais koncertmeistars Kārlis Auziņš.
– Normāls cilvēks jau nespēlē, tai laikā viņš slēpo vai skaita naudu, – aizdomājas diriģents. – Līdz ar to jārēķinās, ka kolektīvā visi ir savdabji un tādi – ar savu raksturu. Arī es pats neesmu nekāds zelta gabaliņš, bet dzīvē un profesijā raksturs palīdz, tas ļauj daudz vairāk sasniegt. Jaunieši zina, ko grib, un ar to man šī paaudze patīk. Mums tādu mērķu nebija, tagadējie jaunie pārvalda valodas, viņiem ir plaša informācijas un zināšanu bāze.
Orķestra sastāvs gadu gaitā mainās – ienāk spēki no Madonas mūzikas skolas, izveidojusies tāda kā pakāpenības sistēma. Tomēr ūnikums ir tajā, ka orķestrī joprojām ir dalībnieki, kas no Madonas ir aizgājuši (mācās vai strādā Rīgā), bet brīvdienās te atgriežas uz mēģinājumiem. Lieli nopelni tajā ir arī vecākiem, kas lielai daļai sedz ceļa izdevumus.
– Parasti saka – līdz vidusskolai jaunieši Madonā ir, tad pazūd uz neatgriešanos, mums ir citādi, – uzsver Andrejs Cepītis. – Un visi savstarpēji jūtas labi, kolektīvā valda humors, lielisks mikroklimats.
Vai ekonomiskās krīzes dēļ daļa neaizbrauks strādāt uz ārzemēm? Tam diriģents netic. „Manējie ir mācīti un gudri, visiem Rīgā ir labs darbs, nav tādas nepieciešamības braukt uz ārzemēm un strādāt mazkvalificētu darbu. Ja kāds aizbrauks, tad vienīgi, lai papildinātu izglītību."
Kad vaicāju par orķestra tehniskajām iespējām, Andrejs Cepītis smaida: – Mēs esam labākais un bagātākais orķestris Vidzemē. Pārspējam Ogri, Siguldu, Valmieru, to pierāda Vidzemes skates, tā nav tukša runāšana. Un laba instrumentu bāze ir tāpēc, ka orķestrim ir liels pilsētas pašvaldības atbalsts, varam teikt paldies deputātiem un galvenais – domes priekšsēdētājam Andrejam Ceļpīteram. Pilsētas galva, starp citu, ir Madonas pūtēju orķestra krusttēvs.
Vai kolektīva māksliniecisko līmeni vēl iespējams celt? Diriģents to nenoliedz: – Izaugsme vienmēr ir iespējama, bet mūsu gadījumā traucē tas, ka nevaram sanākt regulāri. Jaunieši strādā, mācās, un šajos laikos arī sestdienās dažkārt ir eksāmeni. Būtu jau labi, ja visi dzīvotu uz vietas, bet realitāte ir cita – Madonā nav atbilstoša darba.
Pārmaiņas dzimtajā pilsētā jaunieši gan novērtē. Madona kļuvusi sakopta, skaista, ar renovētām sabiedriskām būvēm. Madonas kultūras nams vien ir ko vērts – tik laba akustika, gaismas un skaņa ir īsta dāvana visiem, arī muzikantiem.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no arhīva