Vēl mums spilgtā atmiņā brīnišķīgais Vācijas ceļojums, kad saņēmām gūzmu pozitīvu emociju „Mūzikas iedvesmas lauka" 1. starptautiskajā koru festivālā Secē.
Mūsu likteņupes Daugavas krastā pie Staburaga skanēja latviešu, vācu, itāļu, somu, grieķu u. c. tautu valodā dziedātās dziesmas. Stāvējām blakus jauniešiem ar dzidrām, skanīgām balsīm. Ar pilnu pārliecību varu teikt – mēs nejūtamies ne veci, ne aizmirsti, kā žēlojas viena daļa pensionāru. Nav jau viegli regulāri apmeklēt kora mēģinājumus un slīpēt vienu dziesmu n – tās reizes. Toties šādi kopdziedāšanas mirkļi atsver visus grūtumus un dod pozitīvu lādiņu turpmākajās gaitās, tad atkāpjas slimības u. c. nepatīkamas izjūtas.
Cik patīkami bija klausīties mūsu valsts prezidenta īso, bet izjusto uzrunu, ar asarām acīs dziedāt „Dievs, svētī Latviju"! Šajā mirklī katrs jutāmies piederīgi šai valstij, šai zemei.
Dziesmai pār tautām ir liela vara. Vai kāds vēl no miljoniem tā tiek sumināts no sirds un burtiski nests uz rokām, kā tas ir ar mūsu diriģentiem? Vismaz es savā mūžā to neesmu piedzīvojusi. Bet brāļi Kokari, Romāns Vanags, Jānis Zirnis, Māris Sirmais u. c. to ir piedzīvojuši neskaitāmas reizes!
Patīkami, ka arī mēs varējām izdziedāties mūsu jauno, atraktīvo diriģentu, kā Ivara Cinkusa, Airas Birziņas, Inta Teterovska vadībā. Ir milzīgs gandarījums, ka dziesma turpina skanēt cauri gadsimtiem, un arī mūsu balsis ir skanējušas šajā lielajā kopkorī.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 07.08.2007.
Autore: MARIJA LAURE
kora „Mantojums" dalībniece