Šī bija pirmā klavesīnistu viesošanās Madonā. Pilnā Madonas mūzikas skolas Laimas zāle liecināja par klausītāju dzīvo interesi.
Aina Kalnciema 70. gadu beigās uzsāka klavesīna ēru Latvijā. Nesen viņa uz Madonu bija atvedusi ne tikai „kaprīzo" klavesīnu, bet arī 8 savus audzēkņus, kuri Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, paralēli klavierspēlei, papildina zināšanas klavesīnspēlē. Liels bija mūsu pārsteigums, ieraugot mūsu skolas bijušo absolventu Didzi Kalniņu, kas starp meitenēm bija vienīgais puisis. Viņš lika klavesīnam ieskanēties vīrišķīgāk.
Lai gan klavesīnam ir divi manuāļi (klaviatūras), viena no tām skan klusāk, otra – skaļāk, kārtīgu forte skanējumu nav iespējams panākt. Arī pedāļa klavesīnam nav. Tas viss tiek kompensēts ar citiem izteiksmes līdzekļiem: skaņdarba ātru tempu, sarežģītiem melismiem (izrotājumiem), trilleriem un ķermeņa valodu. Tā atsevišķiem izpildītājiem bija ļoti savdabīga, skatītājus uzrunājoša.
Koncertā izskanēja ļoti daudzi franču komponista Fransuā Kuperēna programmatiskie skaņdarbi ar ļoti intriģējošiem nosaukumiem: „Ērkšķainā", „Mīklainā", „Draiskule", „Rožu krūms", „Mazie āmurīši". Šie nosaukumi liek aizdomāties par komponista koķetajiem veltījumiem savām paziņām un uzbur mums savdabīgu salonatmosfēru, kurā sprēgā izaicinoša asprātība un noslēpumaina romantika, kur tehniskā spozme liek dāmām sajūsmā elpai aizrauties.
Pirmo reizi dzirdējām klavesīna atskaņojumu četrrocīgi. V. A. Mocarta Sonāte ieguva pavisam citas krāsas. Abu izpildītājmeiteņu Katjas un Svetas saspēle dzirkstīt dzirkstīja mocartiskā vieglumā.
Pārliecinājāmies par to, ka klavesīns ir ideāls pavadošais instruments. To spēlēt par skaļu nav iespējams, tas brīnišķīgi papildināja obojas un fagota saspēli. Šis kameransamblis izskanēja koncerta noslēgumā.
Pēc koncerta gan mūziķu, gan klausītāju prieks bija labi pamanāms. Aina Kalnciema jutās gandarīta par savu audzēkņu uzstāšanos un disciplinēto publiku. Klausītāji koncerta beigās vēl nesteidzās projām un, Rīgas pedagoģes iedrošināti, pulcējās pie eksotiskā instrumenta, lai kaut ar pirksta galiņu pieskartos tam, lai ar acīm piefiksētu taustiņu krāsu ačgārnības. Salīdzinājumā ar klavierēm, klavesīnam baltie taustiņi ir melni, bet melnie – balti. Aina Kalnciema visiem demonstrēja oriģinālā klavesīna jeb čembolo kopijas mehānismu, parādot, kā ar smalku putna spalvas palīdzību tiek ieskandinātas stīgas.
Civilizācijā likumsakarīgi paaudzes nomainās, līdzīgi arī instrumentu pasaulē notiek izmaiņas. Ar to es gribēju teikt, ka laika gaitā instrumenti pilnveidojas. Klavesīnu nomaina klavieres. Ja vēsture nemelo, tad pirmais Hammerklavier (āmuriņu klavieres) eksemplārs tika uzkonstruēts Kuldīgā. Pats Johana Sebastiana Baha dēls braucis uz Latviju iemēģināt šo instrumentu. Kā vēsta nostāsti, viņš bijis lielā sajūsmā par šīm klavierēm.
Liela daļa no klavesīnam domātā repertuāra ir pianistu pārtverta. Jautrīte Putniņa bija pirmā, kas it kā iestīvinātos baroka laika skaņdarbus „atdzīvināja" klaviermūzikā, lika sajust to dvēseli, garšu un smaržu.
Tagad jau droši varam runāt par senās mūzikas renesansi Latvijā. Arī latviešu komponisti raksta mūziku senajiem instrumentiem. Aina Kalnciema pateicīga Pēterim Vaskam, Imantam Zemzarim, Romualdam Kalsonam, Rihardam Dubram un citiem komponistiem par kompozīcijām klavesīnam. To pieraksts ir specifisks.
Koncerts izskanējis, bet šīs senās mūzikas aromāts vēl virmo zālē un mūsu prātos. Mums bija iespēja pabūt pilnīgi citā pasaulē, mazliet svešādā, bet noteikti – iedvesmojošā.
Autore: INGRĪDA GAILĪTE,
Madonas mūzikas skolas
direktora vietniece
AUTORES foto