31. oktobrī J. Norviļa Madonas mūzikas skolas Laimas zālē bija vienreizēja iespēja pieslēgties izcilai mūzikai izcilu interpretu izpildījumā.
Koncertu sniedza par klavesīna karalieni pamatoti dēvētā Aina Kalnciema, vairāku starptautisku konkursu laureāts, saksofonists un nu jau arī mācību spēks Latvijas Mūzikas akadēmijā – Oskars Petrauskis, kā arī spilgtākais marimbas un sitaminstrumentu virtuozs Latvijā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis Rihards Zaļupe.
– Būtiski, ka instrumenti ir tik dažādi vispirms jau to vēsturiskajā aspektā, – muzikālo priekšnesumu informatīvi papildināja Oskara Petrauska teiktais. – Saksofons vēsturiskā ziņā nespēj konkurēt ar klavesīnu – tas ir salīdzinoši jauns mūzikas instruments. Saksofonam ir tikai 150 gadu, klavesīnam – 400-500 gadu, marimbu profesionālajā mūzikā spēlē 50 gadu. Šie krāsainie un dažādie mūzikas instrumenti laika gaitā ir evolucionējuši un šodien satiekas. Mēs esam pārveidojuši klasisko mūziku tieši šim sastāvam. Saksofons vairumam cilvēku asociējas ar džeza mūziku, šodien dzirdēsim, kā tas izklausās baroka un klasicisma laika mūzikā.
Kā pirmo mākslinieki koncertā atskaņoja vācu komponista Georga Filipa Tēlemaņa skaņdarbu „Sonāte", pēc tā – Volfganga Amadeja Mocarta „Sonatīni". Instrumentu salikums, instrumentālistu sniegums pārsteidza un aizrāva visus, aplausu atdeve starp numuriem izteica uzšķiltu un laikā noturētu sajūsmu. Pamanīju, ka aplausus starp skaņdarbu dažādām daļām publika Madonā nepraktizē. Mums patiesi ir izglītoti un gudri klausītāji, ko atzīmēja arī viesi.
Augstas klases konkursos, kur skaņdarbus izpilda uz marimbas un mākslinieki cīnās par godalgotām vietām, obligāto skaņdarbu sarakstā parasti jāspēlē kaut kas no Johana Sebastiāna Baha čello svītām. Rihards Zaļupe vēstīja, ka pagājušā gada maijā viņam radās iedvesma uzrakstīt svītu pašam, bet, ņemot vērā skatpunktu, kā to varētu darīt lielais Johans Sebastiāns Bahs. Pasaules pirmatskaņojumā tad nu bija vienreizēja iespēja dzirdēt vienu no Riharda Zaļupes svītas daļām – „Sarabandu". Tā tika iekļauta skaņdarbu trīsdaļīgā ciklā, ko Aina Kalnciema iesāka un pabeidza ar baroka laika franču komponista skaņdarbu klavesīnam.
Nepārvērtējams komponists klavesīnistu repertuārā, viens no ietekmīgākajiem sava laika komponistiem, daudzu skatuves darbu (operu, baletu, dažādu starpžanru) autors ir francūzis Žans Filips Ramo. Viņš bieži tiek saukts par 18. gadsimta izcilāko franču mūzikas pārstāvi – Ramo bija ievērojams teorētiķis, neparasti ražīgs teātra mūzikas autors, kaislīgs polemists un smalku klavesīnskaņdarbu radītājs. Mūzikas vēsturnieki Ramo raksturo kā sausu, rupju, mazrunīgu vīru, kas fiziski ļoti līdzinājies savam draugam Voltēram. Tomēr šim priekšstatam var likt pretī maigumu, jūtīgumu un kaisli, kas saklausāma komponista mūzikā. Vienu no Ramo koncertiem trim mūzikas instrumentiem (oriģinālā tie būtu bijuši klavesīns, baroka čells, vijole vai flauta) Madonā atskaņoja „baroka saksofons", „baroka marimba" un modernais klavesīns, kas akustiski tika pastiprināts, pielāgojoties modernizētajam skanējumam kopumā.
Koncerta noslēgumā triumfēja mūsdienu mūzika. Un tas atkal bija savā ziņā eksperiments, jo uz klavesīna mūsdienu skaņdarbus izpilda pašsaprotami reti. Argentīniešu komponista Astora Pjacollas lielisko skaņu paleti, pārkāpjot robežas un dedzīgi saspēlējoties, radīja visi trīs lieliskie profesionāļi. – Pjacollas mūzika, tāpat kā Baha mūzika, lieliski skan uz ikviena mūzikas instrumenta, – rezumēja Oskars Petrauskis. – Šī mūzika klausītājus uzrunā dažādos izpildījumos, un šī komponista devumu nevar sajaukt ne ar vienu citu.
Autore: INESE ELSIŅA
AUTORES foto