Tā īsumā varētu raksturot 1. augustā Barkavā notikušo literāri muzikālo uzvedumu, kā saturu piepildīja Zeltītes Veipas lasītā Anitas Skrjabes dzeja un Jāzepa Puduļa jaunizdotā romāna „Zemes spēks" atvēršanas svētki.
Protams, Anita Skrjabe Barkavā ir savējā, un viņas dzeja te lasīta vairākkārt, taču šoreiz, pateicoties Zeltītes Veipas veiksmīgajai režijai, precīzai un reizē savdabīgai intonācijai, ko papildināja grupas „The Kutus" muzikālais noformējums, kā arī „roķīgās" kompozīcijas ar dzejnieces tekstiem, klausītāji varēja izjust ko vairāk par estētisku baudījumu – to gribētos saukt par radošu piepildījumu, ko tik reti var gūt pagastu rīkotajos kultūras pasākumos.
Jāzepa Puduļa romānu „Zemes spēks" varētu vērtēt gan kā autobiogrāfisku, gan vēsturisku sacerējumu, jo attēlotie notikumi aizsākas vēl pirmās brīvvalsts laikā, vijas cauri kara gadiem, caur ilgo padomju okupācijas laiku, caur trauksmaini romantisko un cerību pilno Tautas frontes izdzīvojumu, nonākot šodienā.
Saskarsme romānā ir psiholoģiski dziļa, valoda – tēlaina. Iespējams, trūkst metaforisko izklāstu un filozofisko prātojumu, taču to pilnībā kompensē minētā valodas tēlainība, īpaši autora atainotajā Latvijas dabas skaistumā, lauku sētas vienreizībā.
Ne jau velti Jāzepu Puduli mēs vairāk pazīstam kā gleznotāju. Šajā sakarā pēc pasākuma autoram uzdeva jautājumu, vai nav velkamas paralēles ar Marģera Zariņa daiļradi, kas, būdams komponists, ir uzrakstījis ne vienu vien izcilu prozas darbu. Jāzeps Pudulis gan sacīja, ka romāna galvenais mērķis ir raksturot tautas likteņgaitas zināmā laika posmā, mazāk akcentējot šo mākslinieka dzīves sūtību. Romānā vēstītais to apliecina arī tādējādi, ka – autora vārdiem – 90 procenti notikumu tajā ir patiesi. Tātad romānu varētu saukt arī par dokumentālu. Uz jautājumu, vai romāna noslēguma akordi bija jāmeklē šodienā, tagadnē, bet ne kādā nākotnes vīzijā, autors atbildēja piesardzīgi un pat skeptiski, jo varas realizētāji allaž vairāk domājuši par savu, ne tautas labklājību. Sāp, ka neatkarības ideja dažkārt ir izmantota ne patriotisku, bet gan merkantilu nolūku vadīta. Tomēr, neraugoties uz skepsi, Jāzeps Pudulis astoņdesmit gadu vecumā ir saglabājis un izkopis ne vien radošās prasmes, bet arī īsta latviešu zemnieka darba tikumu, proti, mājās viņu gaida prāva bišu saime. Atliek vien cerēt, ka romāns „Zemes spēks" atradīs savu lasītāju. Īstenībā ir pārliecība, ka atradīs, jo romāna manuskripti jau ceļoja no rokas rokā un tika lasīti ar dziļu interesi un pateicību autoram par šo darbu.
Pasākumā pabija
GUNVALDIS TARVIDS
P. S. Tā paša 1. augusta vakarā ceļš veda uz Inešiem, kur notika par „mazajām" dēvētās Imantdienas. Visas dienas kopiespaids – tautas garīgā diaspora ir dzīva un dzīvotspējīga. Vienīgi vajadzētu ieklausīties Imanta Ziedoņa teiktajā – „bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied". Varbūt tas nav mūsu dižķibeles pamatā, bet daudzu sīku ķibelīšu – gan.
SINTIJAS VEIPAS foto