Pavisam klusi pēc ilgi gaidītās gaišās atkal iedegšanās Latvijā svešatnē lēni satumsa kāda kvēla Jāņu uguns — rakstnieka, dramaturga un režisora Jāņa Gulbīša guns bija degusi 95 gadus un izdzisa Zviedrijā.
Zemē, kur tā bija radusi mājvietu kopš 2. pasaules kara beigu bēgļu gaitām. Savu dzimteni svešā zemē rakstnieks vismaz vārdos ievīt un sev tuvināt varēja, pieņemot pseidonīmu Jānis Viesiens, pēc Viesienas pagasta — vietas Latvijā, kur palika viņa dzimtās mājas. Izkopis rakstnieka un režisora talantu, Jānis Gulbītis spēja sasildīt daudzu trimdas latviešu skatuves mākslu alkstošās sirdis.
„Ar Jāni Gulbīti ir viegli atrast kopīgu valodu, viņš ir zinošs un erudīts sarunu biedrs, smalkjūtīgs un taktisks cilvēks,” savulaik rakstīja akadēmiķis Viktors Hausmanis. Pat vēl dažas dienas pirms sava mūža miega Jānis Gulbītis telefonsarunā bija asprātīgs un mundrs, atceras arī rakstnieks un publicists Māris Ruks.
Kopš neatkarības atgūšanas Jānis Gulbītis bieži viesojies Latvijā, nodarbojies arī ar labdarību. Darba spars un nesavtīgā neatlaidība virzīja Jāni Gulbīti daudzos trimdas gadus. Tos viņš pavadīja sabiedriski aktīvi, publicējoties daudzos trimdas periodiskos izdevumos, darbojoties Radio Brīvā Eiropa, darot arī savu sirds darbu — rakstot lugas, tās uzvedot un pat spēlējot lomas teātrī.
Jāņa Gulbīša lugas iestudētas daudzviet ārzemēs: Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā, Kanādā. Pēc padomju iekārtas sagrūšanas Jāņa Gulbīša darbi nonāca arī līdz Latvijai — viņa lugas translēja Latvijas radiofonā. Latvijas lasītājs Jāni Gulbīti varēja iepazīt arī kā augstvērtīgu atdzejotāju un tulkotāju.
Bet tikai pavisam nesen — šā gada pavasarī — dzimtenē iznāca pirmā Jāņa Gulbīša darbu izlases 1. daļa, kurā bija iekļauta vēsturiskā drāma par Bībeles latvisko tulkojumu 17. gadsimtā — „Jānis Raiters” — un traģikomēdija par trimdas sabiedrības dzīvi ārpus dzimtenes, par dzīvi kā teātri — luga „Nozaudētais viļķis”, kā arī dzejoļu krājums „Māla bezdelīgas”.
Jānim Gulbītim pašam vismīļākais darbs bija „Nozaudētais viļķis”. Tik tiešām, kaut sarakstīta pirms pusgadsimta, ar savu tematisko spraigumu un aktualitāti luga plaši izgaismo arī mūsu dienu situāciju. Jo var tikai piekrist rakstnieka Māra Ruka vērojumam par Jāni Gulbīti, ka viņš „ļoti labi pārzināja ne vien manuskripta papīra švīkstus, bet arī lielās skatuves dēļu čīkstoņu arī tās smalkajās toņkārtās.”
Ir skumji apjaust, ka talantīgais dramaturgs Jānis Gulbītis tomēr nespēja sagaidīt savu otro grāmatu, izdotu Latvijā. Bet, redzot to prieku un gandarījumu, kas rakstniekam bija, saņemot ziņu, ka ir iznākusi viņa pirmā grāmata dzimtenē, kļūst nedaudz siltāk. Un silti un gaiši ap sirdi ir arī tiem daudziem jo daudziem svešatnē un Latvijā mītošajiem lasītājiem, kas veldzējas Jāņa Gulbīša daiļradē.
Autore: ANTRA MIEZE