Aprīļa nogalē Madonas kultūras namā Madonas Valsts ģimnāzijas teātra studija skatītājus aicināja uz iestudējuma „Ojārs Vācietis. Versija" pirmizrādi.
Šo izrādi jaunieši parādīja arī Barkavā, kur 30. aprīlī notika Teātra svētki. 27. jūnijā ģimnāzisti dosies uz Rīgu, lai iestudējumu spēlētu Ojāra Vācieša muzejā, un ir doma jūlijā paviesoties Liepājā un izspēlēt „Versiju" studentu teātra „Rikošets" dalībniekiem.
– Visu izrādes laiku šķita, it kā atrastos kaut kā nezināma un pārsteidzoša priekšā, – pēc priekšnesuma noskatīšanās atzina skolas direktore Vanda Maderniece. – Izrāde bija tik dziļa, cik dziļa ir iestudējuma autores, skolotājas Elīnas Kuples personība. Tajā savijās dažādi elementi: video, kustība, mūzika, dzeja. Paldies par atraisītajiem talantiem un neparasto izrādi!
Uz „Stara" jautājumu, kāpēc izvēle skāra Ojāra Vācieša dzejas pasauli, Elīna Kuple atbildēja:
– Likās, ka ir sakrājies kāds sakāmais par Ojāru Vācieti. Ne saistībā ar Vācieša gadu, bet tīri personiski. Izrādes tapšanas laikā ar jauniešiem braucām uz Vācieša muzeju, nedaudz pastāstīju par dzejnieka daiļradi, citēju izvilkumus no Gundegas Repšes grāmatas „Brālis". To milzīgo pamatīgumu, kāds piemīt Vācietim, Ziedonim, diez vai mēs latviešu dzejā vēl piedzīvosim. Tiem, kas lasa dzeju, kas mēģina paši rakstīt, Vācietim noteikti jāiziet cauri. No šī autora var smelties ne tikai idejas, arī ritma mācību, to, kā strādāt ar tēliem un metaforām. Tas ir kosmiski, unikāli un neaptverami, varētu rakt un rakt.
Atsauksmes par izrādi kultūras namā bija emociju cauraustas. Skatītājiem patika radītā noskaņa, kopējais ziņojums; likās interesanti un moderni, ka tā var runāt par dzeju. Emīls Desjatņikovs piebilda, ka daudzi nav raduši ko tādu redzēt, viņiem ir grūti pieņemt, ka tā vispār ir izrāde. „Cilvēkiem ir priekšstats par teātri kā par lomu spēli vai sadzīves ainiņu apspēlēšanu; mūsu izrāde ir kas pilnīgi cits."
– Izrāde tapa, kopīgi strādājot un domājot, – uzsvēra Elīna Kuple. – Pamatdoma bija tā, ka Vācieša dzeja un viņa pasaule ir liels kosmoss un katrs lasītājs, dzejas uztvērējs, arī ir radītājs, kas dzimst lielajā dzejas vai radošās pasaules kosmosā. Sākums un gals ir vienoti, ikviens atgriežas sākumā, kaut citādāks, ar iegūtu pieredzi.
Nodarbībās jaunieši spēlēja etīdes, rakstīja eseju „Es kā viens no klavieru taustiņiem (baltais vai melnais) dzīves klavierēs". Fragmentus no rakstītā autori citēja videofilmā.
– Gribējām uztaisīt filmu par to, kā meklējam Vācieša staciju, pašu Ojāru Vācieti, – komentēja režisore. – Lasījām viņa dzeju, radījām savus tekstus un meklējām Vācieša staciju.
– Veidojās jaunas izjūtas par to, kas ir Vācietis – atzina videofilmas operators Emīls Desjatņikovs. – Pirms tam kaut kas bija lasīts, dzirdēts, bet nebija īstā priekšstata, cik dziļa ir dzejnieka dzeja, kāda ir Vācieša būtība. Bija vērtīgi pabūt dzejnieka mājā, kaut nedaudz sajust viņa telpu.
Izrādes filozofijā ļoti svarīgu lomu spēlē izmantotā mūzika, Ojāra Vācieša balss un klusuma atskaņošana.
– Vēlējos parādīt, ka par pagājušā gadsimta dzeju var runāt ne tikai klasiski un akadēmiski, bet arī moderni un stilīgi, – komentēja Elīna. – Arī jauniešiem likās svarīgi, ka mūzika, ko atskaņojam, ir no šī laika. Līdz ar to aktieriem kā jauniem cilvēkiem, pateicoties mūzikai, bija vieglāk izrādē iejusties.
Taujāta, vai izrādes gaitā palīdzēja kultūras nama tehniskās iespējas, režisore atzina: – Pavisam viena lieta bija „Versiju" rādīt Madonas kultūras namā, gluži cita – Barkavā. Madonā ir lieliskas projicēšanas, tāpat gaismas un skaņas iespējas. Aktieri burtiski atdzima, atrodoties uz lielās skatuves.
– Mums bija doma katram ienācējam kā biļeti izsniegt kafijas pupiņu, – domājot par izrādes papildakcentiem, atklāja Elīna. – Ja izrāde notiktu mazākā zālē, varētu pavārīt kafiju, lai smarža izplatītos un telpa smaržotu. Dzeja taču arī ir ļoti smaržīga, ļoti ritmiska un krāsaina. Ojāra Vācieša muzejā to, iespējams, īstenosim.
– Teātris un uzstāšanās dod izjūtas arī kam citam, tāpēc labprāt iesaistos studijas darbā, – turpināja Emīls Desjatņikovs. – Interesanti, ka, spēlējot izrādi atkārtoti, izjūtas nepazuda. Tas lika iedziļinies tēlā un būt formā visu laiku. Barkavā līdzās bērnu izrādēm mūsu uzvedums bija kā mistisks punkts vai parādība.
Ierunājoties par vēl kādiem papildinājumiem izrādes slīpējumā, simpātiska šķita ideja izrādes noslēgumā atgriezties pie video. „Gribam sagaidīt jasmīnu ziedēšanas brīdi un izrādes noslēgumā projicēt nelielu filmas fragmentu ar skatu, kurā birst jasmīna ziedi.
Tā fonā viens no mums varētu ierunāt Ojāra Vācieša dzejoli „Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs..", lai pēcsajūta saglabātos iespējami gaiša."
Autore: INESE ELSIŅA
SANDIJAS VEIPAS foto