„Sievišķīgs maigums šūpojas šūpolēs/ un bērnišķīgi smejas./ Tā vieglītēm šodien,/ Tā gaiši par visu./ Rūpes satītas rūtainā seģenē,/ Noliktas tepat jau vien blakus."
Cik ilgi ikdienas rūpju skrējienā apstājamies un atraujam skatu no skrejceļa, lai izjustu Dieva radīto akmeņu, koku, puķu, vēju un cilvēka dvēseles smaržu pasauli?
Droši vien – tikai pa mirklim un arī tad dažkārt kā pazagšus.
Bet dzeja, mūzika paņem aiz rokas un apstādina – paklausies, tā ir tavu dzīves mirkļu mūzika un vārdi, dzīve ir skaista – par spīti visam.
Tikšanās ar dzejnieci Sarmīti Radiņu Praulienas skolas Saules zālē 23. aprīlī bija svaiga un spirdzinoša kā bērzsulu malks.
Trīsuļo mūzikas skolas meiteņu flautu trio, kā līksmi un krāšņi pavasara ziedi dzeju runā Praulienas amatierteātra meitenes Māra Gaidule, Lilita Cimdiņa un režisore Vija Miška, dzeja un mūzika saaužas Ingas Avišānes un Praulienas sieviešu vokālā ansambļa dziedājumā, un mēs, klausītāji, kādu skaistu stundu esam tuvāk arī savas dvēseles debesīm.
Pateicība kultūras darba organizatorei Sarmītei Lazdiņai par aizrautību un ieguldīto darbu.
Paldies dzejniecei par sirsnību un atvērtību, uzticēšanos, daloties izjūtās par dzejas rindām – tik sievišķīgām un trauslām, negaidītām kā vējš, kas noglāsta, garām skrienot, un tik sāpīgām kā kurpītē iebirusi lielceļa grants: „Eju un sāp./ Jo tālāk eju,/ Jo vairāk sāp."
Sāp. Tā ir gan dzejnieces, gan kopīga sāpe par mūsu bērniem svešās zemēs, kas uz mirkli atlido sasildīties un atkal ir prom… Tās ir bailes no bezcerības, kas „apēdusi cerības -/ bezdibenī/ kopā ar bezceļa gājējiem".
Bet dzejniece saka – šī dzejoļu grāmata „it kā pelnīti, it kā par velti" ir pati sāpīgākā no visām, un tomēr, to pārlapojot, top gaiši.
Lai izdodas mums visiem saglabāt gaišumu, gan tiekoties dzejā, gan ikdienas rūpju ceļos!
Pasākuma apmeklētāja MARGARITA ŠĶĒLE
OĻĢERTA SKUJAS foto