Madonas bērnu un jauniešu centra kamīnzālē kopš 17. februāra skatāma Irēnas Skudras-Klušas darbu izstāde.
– Esmu pieradusi gleznot a la prima – ļoti ātri, – tiekoties ar laikrakstu, atzīst Irēna Skudra-Kluša. – Izstādē sniedzu nelielu ieskatu līdz šim paveiktajā.
Esmu dzimusi un augusi Pļaviņās, tur šobrīd cienījamā vecumā joprojām mīt abi mani vecāki. Pļaviņās nodibināju mākslas skolu, bet drīz no dzimtās pilsētas devos prom. Tā bija kārtējā mana uzdrīkstēšanās. Pirms tam strādāju Aizkrauklē, arī Aizkraukles mākslas skolā, kas dibināta 1992. gadā. Šai vietai esmu atdevusi 30 sava darba gadus. 50 gadu vecumā mainīt dzīves un darba vietu no manas puses bija liela uzdrīkstēšanās. Nu jau Madonas novadā esmu piekto gadu: dzīvoju Kalsnavā, Madonas bērnu un jauniešu centrā strādāju trešo mācību gadu. Ir bijusi mīlestība arī uz teātri, un esmu secinājusi, ka dzīve ir teātris, kur katram no mums iedalīta sava loma. Pašreiz spēlēju teātri par sevi.
Tā kā Irēna Skudra-Kluša Madonas bērnu un jauniešu centrā strādā par skolotāju (pirmos divus gadus – Madonas BJC iniciatīvu centrā, šajā mācību gadā – Kalsnavas jauniešu iniciatīvu centrā, kur vada rokdarbu studiju „Visādi nieki"), ierunājamies par skolotājas darbu.
– Pedagoģijā man jau ir paliels stāžs, – uzsver skolotāja. – Un esmu gandarīta, ka maniem audzēkņiem, arī tiem, kas nav izvēlējušies turpināt mākslas izglītību, ir izkopta krāsu un gaumes izjūta, viņi var skaistāk veidot savu dzīvi. Tieši pedagoģiju uzskatu par savas dzīves uzdevumu. Pat tad, kad beidzu lietišķās mākslas vidusskolu, mani mulsināja, ja tiku uzrunāta par mākslinieci. Uzskatu, ka esmu skolotāja, kaut gan dzīves ceļš gājis tā, ka sākumā pat prātā neienāca, ka būšu skolotāja, ka pedagoģijā nonākšu līdz maģistra grādam.
Bērnībā Irēnai ļoti patikuši meži. Tomēr par dabas pētnieci viņa neizmācījās, jo uzskatīja, ka zināšanas matemātikā nav tādā līmenī, kas ļautu padziļināti studēt dabaszinātnes. – Intereses man bija un ir plašas, – neslēpj skolotāja. – Māksla bija tā, ko pratu, un tā man ļoti palīdzēja dzīves meklējumos.
Šodien māksla Irēnai ir telpa, kurā viņa dzīvo. „Skaistuma etalonus uzspiež plašsaziņas līdzekļi, bet sabiedrības standarti mani garlaiko. To saucu par masveida narcisismu vai popkultūru. Kolektīvo narcisismu esmu mēģinājusi arī uzgleznot – tas ir tas, kas pašlaik notiek intelektuāļu sabiedrībā."
– Māksla var būt gan uzbrukums, gan aizsardzības ierocis, – uzskata Irēna Skudra-Kluša. – Es pati ar mākslu aizsargājos. Man tā kalpo kā atslēga ideju, prāta atvēršanai, kad gribas ko pateikt citiem. Caur to meklēju savu vietu, kurā iederos. Tādēļ ir svarīgi uztvert laika pulsu un to, kas ir aktuāls šobrīd, varbūt tāpēc mācos no jaunajiem.
Atskatoties pagātnē, Irēna secina, ka viņai vienmēr ir patikuši bērni. „Biju vienīgais bērns ģimenē un tālab, ilgodamās pēc brālīša vai māsiņas, izauklēju visus kaimiņu bērnus. Lielāko atzinību kā skolotāja esmu guvusi pirms pāris gadiem, kad no respektabla konkursa organizatoriem saņēmu atzinības rakstu – mana audzēkne ieguva 3. vietu pasaules bērnu zīmējumu konkursā."
Kāpēc izstāde tiek rīkota šobrīd un tieši Madonas bērnu un jauniešu centrā?
– Pirms 55 gadiem šajā dienā esmu dzimusi, tātad 17. februārī man aprit pusapaļa jubileja, – neslēpj darbu autore. – Madonas puse manā dzīvē ir bijusi kā sapņu zeme. Kādreiz no Pļaviņām braucu pie radiem uz Gulbeni un, redzot Madonu, teicu, ka gribu te dzīvot. Izrādās – sapņi piepildās! Notika tā, ka mūža otrajā pusē atnācu uz Madonas novadu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.02.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto