Madonas muzeja izstāžu zālēs līdz 12. decembrim skatāma Imanta Lancmaņa personālizstāde, kurā izlikta kolekcija no gleznotāja pirmajām bildēm līdz gleznai, kam izstādes atklāšanā pieskarties nebija vēlēts, jo pilnībā vēl nebija paguvis nožūt tās lakojums.
Mākslinieka ceļš līdz savam rokrakstam un savām tēmām glezniecībā, viņa izkoptais stils – konceptuālais romantisms, ko savā laikā precīzi, par glezniecību domājot, piemēroja sieva Ieva Lancmane, – uzskatāmi atklājas ekspozīcijas gaitā un gleznu saturā. Intelekts, zināšanas, darbos iekļautais humānais vēstījums un tam līdzās – smalks tvērums asociatīvi atrastā tēlu sistēmā (kara skatos, piemēram, nav līķu un asiņu, vardarbība netiek atspoguļota šķebinošā naturālismā, asinis aizstātas ar fuksiju ziediem, izšķaidītiem ķiršiem).
– Šodienas izstāde ir lielākais pārsteigums man pašam, – 6. novembrī atklājot personālizstādi, atzina mākslinieks un Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis. – Iespējams, gluži aizmirsis nebūtu, ka nākamajā gadā man apritēs apaļa jubileja, bet nebūtu ne laika, ne intereses nodarboties ar skatienu atpakaļ – ar kataloģizēšanu un pārdomām par bijušo. Dzīves straujais ritms rauj uz priekšu, ir vienmēr jādomā par rītdienu, nevis par aizvakardienu. Tāpēc tā bija nejaušība, kas drīzāk ir likumsakarība, ka mani uzrunāja Valmieras muzejs un tad pavisam konkrēti Madonas muzejs, un es piekritu šai izstādei Madonā. Man vienmēr bijušas īpašas jūtas pret šo vietu, kas ir viena no skaistākajām Latvijā, kurā ir gaišums, sakārtotība un kuras reljefs vien cilvēkus dara laimīgus. Tas bija gluži vai pārdabiski, kā Madonas pakalni un lejas šodien izprojicējās uz debesu fona, un tā vien jau ir māksla, uzlūkot šo pilsētu. Daudz man nozīmējuši arī cilvēki, kas te bija un ir – Elzu Rudenāju atceros no neaizmirstamiem laikiem, izstādes veidošanā bija prieks sadarboties ar mākslinieci Inesi Jakobi.
Imants Lancmanis neslēpa, ka tā ir laime vai nelaime, bet viņa dzīvē vispirms dominējis darbs. „13 gadu mācījos gleznot – vispirms Rozentāļu skolā, pēc tam Mākslas akadēmijā, bet vēlāk pamatā esmu darījis ko citu. Rundāles pils un pilis vispār, mākslas vēsture un iespēja grimt pagātnes izpētē, ar vārdiem uzburt ko līdzīgu gleznai – tā arī ir brīnišķīga nodarbošanās. Bija laiks, kad man likās, ka jāupurē tas, ko darīju savas dzīves sākumā – glezniecība ir jāpamet. Bija brīži, kad netiku uzgleznojis neko. Dažreiz gleznoju, un tas bija kā laika kavēklis atvaļinājumā vai kā nepieciešamība izdarīt ko labu Rundāles pilij. No direktora pozīcijām bija ērti noalgot gleznotāju Lancmani, kuram nav jāmaksā, lai viņš tad pakalpo ar darbiem skaistajām pils telpām."
Izstāde Madonā pierāda, ka Imanta Lancmaņa cīņa par tiesībām gleznot, skarbā disciplīna darbu plānojumā un periodiskā atgriešanās pie jaunībā apgūtā amata attaisnojas un bagātina Latvijas profesionālās glezniecības krājumu kopumā.
Viss, kas izlikts ekspozīcijā Madonas muzejā, Imantam Lancmanim turklāt ir ļoti personisks. – Ja šī izstāde būtu Rīgā, iespējams, nebūtu to veidojis tik intīmu, kāda tā atklājas šeit, – pauda autors.
– Nebūtu rādījis skices vai kartonus, ko joprojām centīgi zīmēju visām gleznām, ejot veco meistaru ceļu – paņēmienu, ka ir skice (kartons), tad to uznes uz auduma, tad seko ieklājums ar vienu toni, tad pagleznojums…
Pamatīgs, pedantiski precīzs un idejiski vērienīgs – tāds Imants Lancmanis savos mākslas darbos atklājas Madonas muzeja izstāžu zālēs, kas ar dabisko griestu apgaismojumu ļauj ieraudzīt pat vissmalkāko darba detaļu. Viņa gleznas ir atgādinājums par cilvēkmīlestību un žēlsirdību, par laikā pārbaudītām vērtībām un to skaisto un dziļo, kas nekad nepāriet.
– Imants Lancmanis šai savdabīgajā, idilliskajā izstādē ir ienācis ar simbolu un iekšējas dramaturģijas un spriedzes pieteikumu, – par mākslinieka paveikto teica mākslas zinātnieks un profesors Ojārs Spārītis. – Tas ir jauns gleznieciskās spirāles cikls, jo ziedi, ar kuriem hronoloģiski noslēdzas Imanta Lancmaņa personālizstāde, atklāj viņa iekšējo filozofiju. Ar katra zieda simboliku varam vēl vairāk mēģināt atklāt minamus vai nojaušamus un varbūt pat paredzamus šābrīža situācijas vērtējumus. Te redzu sasauksmi ar 17. gadsimta kultūrvēsturē ļoti mīļām tēmām, alegorijām, emblēmām, puķu simbolu valodu. Šo valodu pirms simt gadiem pārzināja gandrīz katra labi audzināta meitene ar labu mājskolotājas izglītību, jo vēstules rakstīt puķu valodā – tā bija smalka un jēgpilna lieta. Šobrīd – kompjūterlaikmetā – cilvēku izteiksme un domas dziļums bieži vien vienkāršojas līdz pāris komandām, tāpēc ir svarīgi, lai mēs atkal prastu saprast un sajust šarmu, ko dod valodas elastība un domas izteiksmes spēks, skaidrība un krāšņums. Caur Imanta Lancmaņa gleznām sabiedrība uz to tiek mudināta, virzīta un iedvesmota.
Izstādes apmeklētājiem dota iespēja noskatīties arī Latvijas Televīzijas videofilmu „272 Rundāles pils mirkļi", kas stāsta par Rundāles pils vēsturi no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām un kurā izmantoti Rundāles pils ilggadējā direktora Imanta Lancmaņa materiāli no pils fondiem.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto