2009. gada 7. novembrī aizritēja rakstnieka Kārļa Skalbes 130. dzimšanas diena, un šī gada nogalē ceļu pie lasītājiem sāka Ingunas Baueres grāmata „Lizete, dzejniekam lemtā". Vecpiebalgā 19. janvārī svinēja grāmatas atvēršanas svētkus.
„No tā, ka tu biji tik laba,/ Visapkārt atsila daba/ Un puķes atvēra ziedus – / No tā, ka tu biji tik laba," ar šiem vārdiem aizsākās pasākums, un tā dzejnieks Kārlis Skalbe rakstīja par savu sievu Lizeti. Gaisma un labestība caurstrāvoja visā pasākuma gaitā. Kā Vecpiebalgas ezeru ūdeņi, skaidri un dzidri, skanēja ansambļa sievu balsis. Lai ievestu klausītāju grāmatas pasaulē, dzirdējām fragmentu lasījumus. Fotogrāfijas ļāva iztēloties Lizetes jaunības un vecuma skaistumu, tie bija mirkļi no Lizetes un Kārļa Skalbju dzīves pavedieniem. Lai uzzinātu grāmatas garo ceļu pie lasītāja, runāja AS „Lauku Avīze" valdes priekšsēdētājs Viesturs Serdāns un grāmatas redaktore Eva Mārtuža. Taču vissirsnīgākie un skaistākie vārdi ceļoja pie klausītājiem, kad piecēlās un runāja pati rakstniece Inguna Bauere. Viņas sejā staroja apburoša gaisma, ticība un sirds mīlestība visā, ko dara. Pati rakstniece atklāja, ka vēl nesen, 2004. gadā, klajā nāca viņas pirmā grāmata „Sauc mani sniegā", šobrīd „Lizete, dzejniekam lemtā" – jau vienpadsmitā. Inguna Bauere stāstīja, ka grāmatas tapšanas laiks ir bijis ļoti skaists un bagāts, ir satikti daudzi jauki cilvēki, šķetinot vienu pavedienu par Lizeti, rokās jau ievijies nākamais – viņai tikai viss bijis jāsaliek kopā. Pētot materiālus par Skalbju ģimeni, pamazām atklājās Lizetes personība un dvēseles bagātība. No 16 gadu vecuma viņa jau ir Kārlim Skalbem nolemtā, dzejnieka gaisma un arī klusa ēna – ja vajadzēja, pagāja maliņā, bet vienmēr bija līdzās.
Pasākumā bija arī Kārļa Skalbes mazdēls Andrejs Legzdiņš. Kā atzīst Inguna Bauere, bija īpaši sevi jāuzmundrina, lai sadūšotos un dotos uz Zviedriju ciemos pie Legzdiņu ģimenes. Tas bija arī pirmais brauciens ar lidmašīnu. Sirdī tāds savāds satraukums, taču svešajā zemē laipni sagaidīja A. Legzdiņš ar savu sievu Ligitu. Te interesantas sarunas, Andreja stāsti par vecmāmuļu Lizeti. Kad grāmata jau gatava, Andrejs Legzdiņš atzīst: „Man liekas, grāmata ir atradusi pareizo toni un valodu – to valodu, kurā es uzaugu. Jūtu, ka Inguna ir trāpījusi un atradusi to."
Grāmatas valoda ir vienkārša, taču visu caurvij vēsturiskā patiesība. Tas ir Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts, sākot ar interesanto un nejaušo iepazīšanos Ērgļos, kopīgajiem priekiem un bēdām, dziļo sāpi, dodoties svešumā, un Lizetes dzīvi pēc sava mīļā cilvēka nāves. Liekas, ka grāmata ir pašas rakstnieces saruna ar Lizeti – tā ir liela cieņa un bijība pret šo sievieti. Iepazīstot viņas krāsaino dzīvi, izlasot neskaitāmās Lizetes vēstules, grāmatas sākumā Inguna Bauere raksta: „Mēs nepazinām viena otru, tomēr šaisaulē bijām kopā vienu Laika ieelpu un izelpu, kas cilāja pasaules krūtis starp manu atnākšanu un Tavu aiziešanu. Vai drīkstu cerēt, ka tas ir pietiekami, lai uzdrīkstētos rakstīt? (..) Un rakstīt, it kā Tu pati izstāstītu savu mūžu?"
Grāmata jau uzrakstīta, izsāpēta, nu plašajā pasaulē palaista – var tikai priecāties, ka neskaitāmi tūkstoši grāmatas eksemplāru jau atraduši ceļu pie lasītāja. Tā ir sirds valoda, cilvēcības valoda, tāpēc tik ātri iekarojusi lasītāju simpātijas. Šobrīd – piektā pieprasītākā mūsu grāmatu veikalos. Atliek tikai klusi cerēt un novēlēt Ingunai Bauerei veiksmi, jo padomā jau atkal… jauna grāmata.
Autore: ZINTA SAULĪTE,
„Braku" muzeja speciāliste
OLGAS ELKSNES foto