18. martā Madonas novada bibliotēkā svētkus svinēja Sarmītes Radiņas jaunās dzejas grāmatas „it kā pelnīti, it kā par velti" atvēršanas viesi.
Tā ir piektā autores dzejoļu grāmata, kur satilpuši aizvadīto trīs gadu meti. Grāmata ir arī sveiciens pašai autorei dzīves jubilejā.
– Sākumā, kad radošais vējš tikko pieskaras, šķiet, tas paliks kā zināms noslēpums, – par dzejas un laika mijiedarbi aizdomājās Sarmīte Radiņa. – Bet vēlāk sākas gan vēja slotas, gan vējdzirnavas, un tu saproti, ka dzīve rit uz priekšu, un nu jau būs paskrējis pusgadsimts.
Lai grāmata taptu, Sarmītei svarīgs bijis bērnu atbalsts, finansiāli palīdzējusi Madonas novada pašvaldība, grāmatas ietērpu veidojis Māris Pidiks, bet vāka noformējumam izmantota Oļģerta Skujas fotogrāfija.
Līdzīgi kā grāmatas veidošanā, arī sarīkojuma scenārijā Sarmīte bija iekļāvusi komandas darbu. Viņas dzejoļus lasīja novada autori: Oļģerts Skuja, Uldis Auseklis, Aivars Aivieksts, Gunvaldis Tarvids, Anita Skrjabe. Dziedāja Uldis Fridrihsons no Saldus, Dūmu ģimene no Mārcienas, uzstājās Jērcēnu dzejas teātra pārstāvji.
Tā kā grāmatas tapšanas laikā Sarmīte jau otrreiz sadarbojas ar mākslinieci Vitu Mālnieci (abām jubilejas cipars šogad ir vienāds), bibliotēkas konferenču zālē kā smalks kavēklis dvēseles gaitām iekārtota grafiķes Vitas Mālnieces darbu izstāde.
– Pirmajā grāmatā atspoguļojās Sarmītes spēles prieks un azarts, piektajā grāmatā manāms spēcīgs iekšējais dramatisms un nervs, kas pret cilvēkiem ir ļoti labdabīgs, – savus novērojumus pauda dzejnieks Uldis Auseklis. Viņš izteica domu, ka šodien ļoti daudzi no Latvijas dodas projām, bet Sarmītes dzejā ir tieši otrādi – Latvija panākas pretim, Sarmītes dzejoļos ir ļoti daudz Latvijas.
– Sarmītes dzeja jālasa ar iedziļināšanos, to nevar darīt pavirši, – uzsvēra Gunvaldis Tarvids.
– Dzejā metafora nav tikai izteiksmes līdzeklis, tas ir savdabīgs ieejas kods, un, ja lasītājam šo kodu uzlauzt neizdodas, krājums nav domāts viņam.
Gunvaldis akcentēja, ka Sarmītes jaunajā dzejoļu krājumā vērojams pilnasinīgs dzejas mērogs. „Tas ir visaptverošs un izsaka gan mūsu tautas, gan pasaules globālos procesus. Bez tam imponē fakts, ka Sarmīte raksta psihoanalītiskās filozofijas ietvaros."
Anita Skrjabe dalījās izjūtās, kas, lasot dzejoļu krājumu, pārņēma viņu: „Man likās, ka autore viegliem soļiem ir izstaigājusi pļavas, salasījusi rasas lāsītes, izstarojusi uz tām savu elpu un tad salikusi tās šajā grāmatā." Kā novēlējums izskanēja rosinājums arī turpmāk Sarmītei noturēties kādu centimetru virs zemes.
– Manos dzejoļos daudz rakstīts par gadalaikiem, bet gribas domāt, ka mēs visi sevī gadalaikus izdzīvojam ik dienu, – formulētu atziņu minēja Sarmīte Radiņa.
– Katru rītu, kad mostamies, sevī uzziedinām pumpuru, izdiedzējam asnu, tad ejam pasaulē un mēģinām šo ziedu uzziedināt. Ja tas mums izdodas, nāk rudenīgais vakars, un klāt ir ražas laiks. Bet ziema – baltā, mierīgā ziema – ierodas pēc tam, kad ir miers un var sajust, kā virs Madonas spēlē sniega klavieres.
Sarmītes attiecības ar gadalaikiem ir būtiskas un nemainīgas, jo nav neviena, kuru viņa nemīlētu. „Nav tādu laika apstākļu, kuri liktos par grūtiem, netīkamiem, smagiem. Tie, kas lasījuši manus dzejoļus, zina, ka mīlu gan sauli, gan lietu, gan sniegu."
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 27.03.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS FOTO