Rakstnieka Jāņa Akuratera vienīgajai meitai Laimai Akuraterei (1910-1969) šogad apritēja simtā jubileja. Viņa ir bijusi dzejniece un atdzejotāja. 1999. gadā iznāca viņas vienīgais dzejoļu krājums „Dažas dziesmas".
Atzīmējot Laimas Akurateres 100. gadadienu, Jāņa Akuratera muzejs pavasarī aicināja 5.-12. klašu skolēnus piedalīties sacerējumu konkursā „Mans svētdienas rakstu darbs", rakstot domrakstu par kādu no dotajām tēmām, par kurām arī pati Laima rakstījusi skolas laika domrakstos un savā dzejā. Darbus izvērtēja žūrija: Līvija Akurātere (teātra zinātniece), Laima Muktupāvela (rakstniece), Ērika Liepiņa (skolotāja) un Akuratera muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa, speciālistes Maira Valtere un Aija Andžāne. Pavisam uz muzeju atceļoja vairāk nekā 300 darbu.
20. jūnijā Jāņa Akuratera muzejā notika noslēguma pasākums, uz ko bija uzaicināti četri skolēni no Ērgļu vidusskolas un viens no Ērgļu arodvidusskolas. Sarīkojumā labus un atzinīgus vārdus par domrakstu autoriem teica muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa, par skolēnu radošajām domām priecājās žūrijas pārstāvji – Ērika Liepiņa un Līvija Akurātere. Pasākumā skanēja dziesmas, ko izpildīja soliste Ieva Parša un Māris Jākobsons. Varēja ieklausīties pašas Laimas Akurateres domrakstos un paralēli skolēnu sacerējumos – par vienu un to pašu tematu.
Ērgļu vidusskolas 8.a klases skolniece Marta Suveizda saņēma diplomu par iegūto 1. vietu 5.-8. klašu grupā, rakstot par tematu „Aiz manas mājas ir ezers -/ Viss debesu spožums tur mīt…" (Laima Akuratere). 7. klases skolniece Laila Saulīte saņēma diplomu par iegūto 2. vietu un Marija Rudzīte – par iegūto 3. vietu 5.-8. klašu grupā, izvēloties un rakstot par tematu „Māksla – dzīves svētdiena". 12. klases skolniecei Lienei Gūtei pateicība, rakstot par tematu „Ceļojuma ietekme uz cilvēka dvēseli". Ērgļu arodvidusskolas audzēknim Egilam Leimanim arī pateicība par piedalīšanos konkursā.
Jauki bija klausīties skolēnu darbu lasījumos, kas mijās ar dziesmām, kuras izpildīja soliste Ieva Parša. Patīkami bija dzirdēt atkal un atkal žūrijas atzinīgos vārdus par skolēnu labajām un radošajām domām.
Dažas atziņas no skolēnu darbiem.
„Manas mājas ezers… Tajā atspīd pilnīgi viss: manas domas, manas emocijas, pasaules notikumi. Vējš liegi pārskrien tam pāri, un ezerā redzami mazi vilnīši, nākot tuvāk krastam. Tie saskaras ar niedrēm, kas šūpojas savā melodijā. Arī tām ir savs stāsts, kuru pavēstīt man. Ikkatrai ir savs vārds, savs raksturs. Arī pašam ezeram ir savas leģendas, kas to padara ne mazāk īpašu kā milzu okeānu, jo mans ezers jau ir arī manas sirds okeāns." (Marta Suveizda)
„Man sirdī māksla ir kā glezna, kas izsaka cilvēka dvēseli: prieku, naidu, sāpes un mīlestību. Ieskatoties kaut vienā gleznas daļiņā, var redzēt cilvēka domas un sajūtas. (..) Krāsas, vai tās var saskaitīt, to ir miljoniem – tāpat kā zvaigžņu. Krāsas – tās ir vajadzīgas kā ūdens, pārtika un gaiss. Krāsa ir tikai mākslas darbarīks, kas uzbur pasaulei spožumu, katra krāsa ir svarīga, tā dod dzīvei garšu un jūtas. Krāsas mums ir visapkārt, krāsas ir mūsu dzīve, fantāzija. Manuprāt, daba ir vislielākais un brīnišķīgākais mākslas darbs, kuru nevar pārspēt." (Laila Saulīte)
„Ceļot – tas ir doties no punkta A, respektīvi, vietas, ko uzskati par savas sirds mājām, uz punktu B – mērķi. Tas nozīmē, ka ceļojuma jēdziens kā upe, kas iziet no krastiem palu laikā, paplašina savu nozīmi. Ceļot mēs varam arī domās, ceļot mēs varam, sasniedzot mērķi, jo brauciena finišs ir mērķis, vieta/lieta, ko iecerēts sasniegt. No iepriekš minētā domas lidojuma izriet, ka ceļot – tas ir sniegties/tiekties pēc nospraustā mērķa. Savēzēt dvēseles spārnus un sasniegt iecerēto. Savu spēju virsotņu testēšana ir daudz noderīgāka nekā sauļošanās Havaju pludmalē. Sasniedzot mērķi, mūsu būtība tiek bagātināta ar pieredzes granti, kas ir kā pamats nākamajiem dzīves uzdevumiem, ceļa pagriezieniem." (Liene Gūte)
Autore: ZINTA SAULĪTE,
Braku muzeja speciāliste
AUTORES foto