Madonas pilsētas svētku izskaņā Madonas kultūras namā bija iespēja tikties ar Kasparu Dimiteru un viņa dēliem – Jēkabu, kas tēvam piespēlēja ģitāru, un Stefanu Ezru, kas lasīja savus neparastos un filozofiskos dzejoļus.
Kasparu pašu nu jau daudzus gadus zinām kā talantīgu dziedātāju, komponistu, dzejnieku, kas sevi ne bez pamata uzskata par vienīgo sociālo bardu Latvijā.
Daudzas Kaspara Dimitera paustās atziņas todien uzrunāja klausītājus, bet viņa mūzika aizskāra dvēseli, pamodināja esamību un gluži vienkārši – veldzēja. Laikraksta lasītājiem šoreiz neliels ieskats Kaspara Dimitera teiktajā.
Jēkaba piedzimšana
Kad ar sievu apprecējāmies, mums nebija bērnu. Tas bija pirms apmēram 25 gadiem. Biju jau paguvis pirmo kopdzīves laiku norakstīt un savu sieviņu pamest, man bija draudzene, ārlaulības meita. Biju iebraucis – to nenosauksim par auzām, jo tas saistīts ar cilvēku dzimšanu un sirds salaušanu, bet visu biju salaidis grīstē. Kad, galīgi satriekts, atgriezos mājās, sieva Līga (Dievs viņai devis stipru sirdi un arī uzupurēties spēju) šo sānsoli piedeva. Drīz pēc tam kāds draugs mani uzaicināja savam dēlam par krusttēvu. Lai tas notiktu, bija jānokristās. Formāli nokristījos, bet, tā kā biju atsācis dzert, par krusttēvu nekļuvu. Tomēr pēkšņi manā dzīvē viss totāli mainījās. Pēkšņi (piecus gadus biju dzīvojis ar sievu un dzirdējis, ka bērnu nebūs) Līga man paziņoja, ka ir stāvoklī. Tas bija kā zibens spēriens no debesīm – Jēkaba dzimšana bija manas dzīves jauns sākums.
Protams, nav gājis viegli arī pēc tam, nav tā, ka visas kaislības pēc kristībām momentā uzvarētas un visas vājības atkritušas. Turējos, dažkārt bija kritieni atpakaļ, bet galvenais, ka Jēkabam nu jau ir sava dzīve, sava ģimene un es esmu pelnīti sirms vectētiņš.
Man vienmēr dzīvē bijusi problēma ar ansambli, kas piespēlē, nu esmu sagaidījis Jēkabu. Kad dēls paaugās, pats iemācījās spēlēt ģitāru, tagad, kad var un vajag, vienmēr piespēlē.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 17.06.2008.
Autore:INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto no arhīva