Ja pāršķiram Andas Līces un Elīnas Līces jauno dzejas grāmatu „Tik tuvu pie…", nākas domāt par dienām, kas izskan ar augšējo do, un dienām, kas kā domas tā rimti jāiesien kā mezgls pavedienā. Par daudziem svētkiem vai kluso prieku no it kā nebūtiskā, no niekiem.
Pirmdienas vakarā bibliotēkā aicinājām kopā radošos: teātra, mākslas, TV cilvēkus, mūziķus, fotogrāfus un autorus, lai kopā atpūstos, klausītos pašu radīto dzeju un mūziku. Tā bija iecere pirmo reizi pabūt kopā pašiem, ne bibliotēkas rīkoto tematisko pasākumu apmeklētājiem, interesentiem. Ja domājam par radošumu, tas var būt arī ļoti plašs jēdziens: radoši var cept maizi, kārtot ziedus, pieskandināt karotīti brokastu krūzītei, var vērt vaļā savas dvēseles durvis un ļaut tur citiem pasmelties gaismu.
Šoreiz to vēlīgi ļāva Intars Zommers, Arturs Kloppe, Ingrīda Gailīte, Inese Freija. Pa vārdu kāpnēm palīdzēja kāpt Aivars Aivieksts, Oļģerts Skuja, Ināra Liedskalniņa, Sarmīte Radiņa. Par savām iecerēm vēlīgi stāstīja Artis un Kārlis Kumsāri, Imants Pulkstenis un Pidiku ģimene. Valdīja tā patīkamā noskaņa, ka mēs varam papildināt cits citu, ne konkurēt, ne skaust vai ko ļaunu vēlēt, bet palīdzēt turēt īkšķi, lai mums katram izdodas veiksmīgi turpināt darboties savā lauciņā. Šoreiz mēs bijām 16, maza daļiņa no radošajiem, bet pagājušajā vasarā, kad tika atklāta Ritas Jakoveles gleznu izstāde, bija jūtams, ka gaisā virmo šāda nepieciešamība – sanākt kopā, lai mazliet pabūtu gaismas stīdziņā – mazliet virs realitātes, pāris centimetru virs zemes.
Savulaik, skatoties TV filmu par Emīlu Dārziņu, es domāju par to, kā viņiem tas izdevās: gadsimta sākumā pulcēties, lai vakarētu, uzzinātu par kultūras jaunumiem pasaulē, lasītu dzeju un klausītos tikko radītu mūziku. Tad lasu, ka arī Cesvainē aicina tikties radošos cilvēkus. Kāpēc nepamēģināt? Var jau jautāt: kāda tam jēga vai tālejošāks mērķis, vai biedrība, vai radoša savienība?…
Bibliotēka vienmēr ir atvērta jaunām idejām, gan piedāvājot telpas foto un visdažādākajām mākslas izstādēm, gan aicinot uz sadarbību teātri, lai veidotu Dzejas dienām jaunu programmu ar novada autoru dzeju un mūziku, lai rīkotu grāmatu atvēršanas svētkus. Visi kopā mēs varam būt gan radītāji un devēji citiem, gan saņēmēji.
Tāda došanas un saņemšanas diena bija arī šī trešdiena, kad bibliotēkā ciemojās Anda Līce un Saldus mūziķis Uldis Fridrihsons. Uz galda elpoja jaunā grāmata pirms ceļa pie mūsu novada lasītājiem, jo, pateicoties Madonas rajona padomes atbalstam, tā tagad ir visās pašvaldību bibliotēkās. Anda Līce – mūsējā – centās pierādīt, ka mūsu spēkos ir darīt šo pasauli labāku: „Mēs esam gājuši ar kājām, nevis ar sirdi", bet mēs taču to varam paspēt, tikai jāatvēl cits citam vairāk laika, kad diena iesākas pie brokastu galda, kad ābeles ziedos un „saule ceļas no mākoņa sārta kā tikko izkalta monēta, ko neviens vēl nav pirkstos vārtījis". Tad gribas uzdot jautājumu: vai šajā un tavā pasaulē vēl ir daudz nesavārtītu lietu? Vai tu spēj atrauties no lūramkastes un notvert priekšnojautas , kad „uz pirkstu galiem pa atālu rasa staigā un notikumi gaida savu laiku".
Sievietes, dzejnieces pasauli tur ar pirkstu galiem, ar smaidu saldina tēju, zina, ka „maize ir saritinājies siltums", un rītdienu saloka kā maigumu. Mums tikai jānotic, ka „vienmēr pienāk laiks, aiz kura mēs paredzam citus laikus".
Pāri ikdienai skanēja Ulda dziesmas ar abu dzejnieču tekstiem un kārtējo reizi nācās pārliecināties: „Kamēr vismaz vēl kāds dzied, jauna, skaista un kaila patiesība pa šo pasauli iet."
Autore: SARMĪTE RADIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto