Albumā „Bezgalīga lēnā deja" „Mielavs un Pārcēlāji" turpina iepriekšējos albumos aizsākto: vienkāršas un neuzbāzīgas melodijas, atturīgi smalki pavadījumi. Vienkārši sakot – latviski reti dzirdamās dziesmas pieaugušiem cilvēkiem. Ģitārista Ginta Solas spēja, runājot tik maz, pateikt tik daudz, ik dziesmai piešķirot savu seju un dvēseli, iepriecina ar katru reizi vairāk.
Arī Anrijs Grīnbergs, kas pie „Pārcēlāju" bungām nomainījis vecmeistaru Kroiču, ir vīrs īstajā vietā. Viņš sit ekonomiski, apvaldīti un izlīdzināti, taču visu pagūst īstajā brīdī un vietā, dabiski iekļaujoties „Pārcēlāju" kopbildē, kur pārējais arvien izteiktāk kalpo par fonu Mielava tekstos ietērptajam vēstījumam – kā jau dziesminieku lietās mēdz būt.
Teksti ir labi. Turklāt – kāds retums! – interesanti klausāmi. Tematiski tie dalāmi divos failos. Vienā – izjusta, bet gana spirgta mīlas lirika. Otrā – apkārtējās latviskās realitātes, tās noskaņojumu, vēlmju un ideālu vērojumi, skumji dzēlīgi vispārinājumi un interpretējumi. Nenoliedzami, slidena taka, uz kuras viegli lauzt kaklu. Jo interesantāk. Īpaši tādēļ, ka Mielavs savus šķēpus raida ne tik daudz „oficiālo sūdabrāļu" Kalvīša & Co miesās, kuru aplikšana ik tautietim ir pašsaprotama, cik internetā un citās aizkrāsnēs mītošajam anonīmajam vairākumam, kas, šos viepļus aizgūtnēm lamādams, tajos neredz savu spoguļattēlu un paša nopelnus. Respektīvi – Mielavs izaicina arī krietnu daļu savu klausītāju. Taču, to darot, viņš ir ne tikai skumjš un drusku kašķīgs (ne žultains!), bet arī asprātīgs un precīzs, arī pats savu diagnozi un izdzīvošanas recepti meklējošs. Tādēļ apvainoties nozīmē vienīgi atzīt šo dziesmu trāpījumu.
Jā, tikpat labi viņš varētu uztaisīt savu blogu (vai esmu vienīgais, kam grūti mutē paciest šo vārdu?!) un paust savu rūpi un redzējumu tur. Taču Mielavs nav blogeris.
Viņš ir dziesmu rakstnieks. Turklāt arvien vairāk šķiet, ka dziesma vairs nav mērķis, bet līdzeklis ceļā pie sevis un savas patiesības – arī tad, ja tai nepiekritīs neviens cits, kā tikai divi pārcēlāji. Un tā ir pazīme, pēc kuras iespējams identificēt vairumu labu dziesminieku. Pazīme, kas vietējās mūzikas meinstrīmā, kur nomācošā pārsvarā dominē nekādas dziesmas par neko un zvaigznes, kuru galvenā rūpe ir pēc iespējas spožāk pazemoties kārtējā šovā, sastopama ārkārtīgi reti. Tāpat kā „šeit un tagad" dimensija – manuprāt, vienīgais iemesls, kādēļ latvietim būtu vērts klausīties tieši latviešu, nevis lietuviešu, slovēņu vai amerikāņu dziesmas. Un tieši stipra „šeit un tagad" piesaiste ir „Mielava un Pārcēlāju" stiprākā kārts. Neteikšu, ka viņi ar to nokauj visus visapkārt. Bet daudziem pārlec bez aizķeršanās. Tas nu gan…
Autors: KLĀSS VĀVERE