Pagājušā gada februārī tika izsludināta uzņemšana jaunizveidotajā Cesvaines mākslas studijā. Telpas tika nodrošinātas, pasniedzēji – piesaistīti, bija jārod interese, jāgādā krāsas un jāauj kājas.
Aicinājumam atsaucās sauja cilvēku: vidusskolas meitenes, kā arī vairākas pensionētas kundzes. Cesvainiete Ināra Muižniece un Marija Dauģe no Ozoliem pēc gada pienesuma izrādījās aktīvākās – viņas uz studiju nākušas un braukušas katru nedēļu, tāpēc studijas gada atskaitē – gleznu skatē – var lepoties ar lielāko darbu klāstu.
– Studija visiem interesentiem atvērta otrdienās no pulksten 10 līdz 14, – aicināts uz sarunu, pastāstīja studijas vadītājs Māris Apfelbergs. – Šobrīd tajā aktīvi darbojas 3-4 cilvēki. Pirmā izstāde notika pagājušā gada 30. aprīlī, toreiz tikko bijām sākuši, un bija daudz dalībnieku. Tas, kas redzams šajā izstādē, ir pēdējā pusgada veikums. Mūsu kodols ir vecākā paaudze, priecājos, ka Marija Dauģe, piemēram, no Ozoliem brauc cauri Madonai, bet viņas galamērķis ir Cesvaine. Viņa, tāpat kā pārējie dalībnieki, ir izvēlējusies tieši mūsu studiju.
Sākumā mākslas studiju vadīja Kristīne Šulce, pēc laika stafeti no viņas pārņēma Māris Apfelbergs. Studijā ir dalības maksa, kas savā ziņā disciplinē dalībniekus, tomēr kādu, iespējams, no vaļasprieka attur.
– Kad sākām darbu, likās, ka iedvesmas avots būsim mēs, skolotāji, kas beiguši augstas skolas un esam mākslinieki, – laikrakstam pauda Kristīne Šulce. – Šobrīd situācija ir pagriezusies otrādāk: mēs varam iedvesmoties no saviem audzēkņiem – studijas dalībniekiem. Par spīti grūtībām viņi bagātina mūs. Uz izstādes atklāšanu esmu atnākusi, tieši lai iedvesmotos no viņu darba. Tā ir mīlestība uz skaisto, kad sevī rodi mākslas spēku un vēlies arī pārējiem parādīt, kā redzi šo pasauli. Katrs taču pasauli redzam atšķirīgi un izjūtam citādi. Tieši tas arī ir tas iedvesmojošais, ko cits no cita varam gūt, – uz apkārtējām lietām paskatīties caur otra izjūtām un acīm.
Vaicāta, vai netraucē, ka studijas dalībniekiem nav klasisko zināšanu, Kristīne atbildēja: – Tas, ka nav apakšā klasiskās skolas, ir pat interesanti. Tāpēc pret autoriem jāizturas vēl saudzīgāk, neizbradājot viņu dvēseles.
Dod Dievs viņiem saglabāt to, kas ir. Jāmēģina iedot pamatu, nesabradājot šo personisko redzējumu. Turklāt studijā cits citu varam papildināt ne vien mākslas jomā, bet arī sadzīviski – ikdienišķā līmenī uzņemt to dzīves pieredzi, ko guvuši vecākās paaudzes cilvēki, – uzsvēra Kristīne.
Tā kā uz izstādes atklāšanu Cesvaines domes zālē bija ieradušies daudz vietējo ļaužu, dzirdēju arī viņu atsauksmes par redzēto.
– Man, piemēram, katra mākslinieka darbu patīk vērtēt no viedokļa, ko pati no viņu veikuma gribētu redzēt savā mājā, – laikrakstam atklāja Baiba Putniņa. – Svarīgi, lai bilde, to uzlūkojot, mani nomierina un sakārto. Izstādē redzami arī studiju veida darbiņi, ko labi var izmantot, lai mācītos, bet, ja domā par to, kas varētu atrasties tuvumā, svarīga ir gleznas pabeigtība un nestā noskaņa.
Cesvaines mākslas studiju jau no tās pirmsākumiem ir atbalstījusi vietējā pašvaldība, tāpēc, atklājot gada jubilejas ekspozīciju, savs vārds bija sakāms arī Cesvaines novada domes priekšsēdētājam Vilnim Špatam.
– Cesvaines novada pašvaldība atbalsta visu pozitīvo, – uzrunājot sanākušos, uzsvēra Vilnis Špats. – Pirms gada devām zaļo gaismu mākslinieku biedrībai, un tā izrādījusies ļoti aktīva. Gada laikā notikušas vairākas izstādes un pasākumi, jo mākslinieki ir radoša tauta, viņiem pēc apstiprināta plāna lietas nenotiek. Kad mākslinieciskā liesma izšaujas, apkārtējie to jūt. Šī ir improvizēta gada atskaite, un man ir prieks, ka gleznās parādās daudz Cesvaines skatu.
Studijas dalībniece Ināra Muižniece pastāstīja, ka iedrošinājumu piedalīties mākslas studijā izšķīris viens teikums – avīzē bijusi pieminēta atrašanās labā kompānijā. – Tā kā man patīk laba kompānija, aizgāju un to studijā arī sastapu, – komentēja Ināra Muižniece. – Šo soli neesmu nožēlojusi ne brīdi.
Muižnieces kundze uzsvēra, ka viņai laimējies ar pedagogiem: Mārim Apfelbergam piemīt liela smalkjūtība, kas palīdz augt, pilnveidoties un liek domāt. Kristīne Šulce ierādījusi gleznošanu ar eļļas krāsām, bet Vita Krūmiņa mācījusi zīmēt portretu un iemācīja zīmēt pigu. „Nevienam to neesmu rādījusi, bet kabatā pigu kādreiz esmu apgrozījusi, un to uzzīmēt arī ir jāprot. Ja runājam nopietni – pats dārgākais ir cilvēciskās attiecības, tās nerodas no zila gaisa, pie tām ir jāpiestrādā, un studijā to vienmēr atceramies."
Ināra Muižniece apliecināja, ka stipra jūtas kopā ar saviem bērniem un mazbērniem. „Man ir 80 gadu, bet kopā ar bērniem varu aiziet līdz 90, tad studijai rīkosim 10 gadu izstādi."
Marija Dauģe pateicās visiem klātesošajiem par izrādīto cieņu, skolotājiem – par prasmēm un savam dēlam – par sniegto atbalstu. „Studijā ierados ar vēlmi gleznot, nekad nebiju rokās ņēmusi eļļas krāsas, tā ka pat nezināju, kādi eļļas pasteļi ir jāpērk. Kā brīnišķīgu atceros vasaru, kad varējām piedalīties mākslinieku plenērā. Jauki, ka iesācējiem to atļāva un pat ievadīja plenēra atmosfērā."
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto