29. martā Madonas bērnu un jauniešu centra bijušajās telpās Saules ielā 9 tiks rādīta teātra izrāde – Ž. P. Sartrs ,,Aiz slēgtām durvīm". Tā kā telpa ir neliela (apmēram 30 skatītāju vietu), plānotas divas izrādes: pulksten 15 un 17. Izrādes dalībnieki ir jaunieši: Gundega Anna Baušeniece, Anete Saulīte, Artis Kalniņš, Jurijs Djakonovs, izrādi inscenējis Normunds Griestiņš.
Normunds ir madonietis, Madonas 2. vidusskolas absolvents, šogad beigs Latvijas Kultūras koledžu. Sartra iestudējums ir viņa diplomdarbs kultūras izglītības iestādes finišam.
– Esmu menedžeris, kultūras organizators ar specializāciju amatierteātra režijā, – divarpus gadu ilgušo mācību profilu Latvijas Kultūras koledžā raksturo Normunds Griestiņš. – Sartra eksistenciālisms atklāj cilvēku vientuļu un nobijušos pasaulē, ko viņš nav radījis, tas noraida abstraktas teorētiskas sistēmas, bet uzsver indivīda un viņa izvēļu nozīmi.
Kad vēlos uzzināt Normunda autoritātes režijā, viņš atbild:
– Tie ir normāli džeki un džekenes: Māra Ķimele, Regnārs Vaivars, Alvis Hermanis, Gatis Šmits. Kāpēc diplomdarbam izvēlējos Sartru? Atvēru grāmatplauktu, un pirmais, kas izkrita, bija šis darbs. Joks, protams, jo īstenībā lugas „Aiz slēgtām durvīm" tēma man likās saistoša un aktuāla. Patika dramaturģiskais materiāls un tajā ietvertā filozofija. Izrāde „Aiz slēgtām durvīm" ir eksistenciāla drāma par cilvēku centieniem sadzīvot sarežģītos apstākļos, nonākot neapskaužamas izvēles priekšā. Ļaunums un labais ir cilvēku sevis realizācijas paņēmieni, kurus bieži vien neapzināti viņi izmanto atkarībā no apstākļiem. Atšķirīgie eksistences realizācijas modeļi nonāk konfliktā, tāpēc rada sadursmi un ciešanas, nespēju sadzīvot.
– Izrāde ar ovācijām jau tika spēlēta Latvijas Kultūras koledžā, sanāca tīri neko, – atzīst inscenētājs, – rezultāts bija labs.
Kad ierunājamies par izrādei izvēlēto telpu Madonā, Normunds saka: – Nedomāju, ka teātrim būtu vienmēr jābūt sterilā vidē. Telpa Saules ielā man šķiet piemērota izrādes tēlam un nav pretrunā ar izrādes ideju. Tas, ka nav eiroremonta un pie sienām – reģipša, nenozīmē, ka nevar spēlēt. Katrā ziņā izrāde nav par to, ka veikalā nav piena, tā ir eksistenciālisma dramaturģija un Sartrs.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 27.03.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no arhīva