Jūnijā Madonas evaņģēliski luteriskā draudze svinēja 280 gadu jubileju un tika iesvētīta mācītājmuiža, kas šajos gadu simtos ir piedzīvojusi virkni pārvērtību, un tās turpinās joprojām.
Mācītājmuiža kā apmešanās vieta Lazdonas baznīcas mācītājam bija jau kopš 17. gadsimta otrās puses. Sestais mācītājs Lazdonā, bet pirmais patstāvīgās draudzes mācītājs no 1731. gada līdz 1768. gadam bija Kristians Gotlībs Henčs (1696 — 1768). Viņš pārnāca uz Lazdonu no Sasmakas (tagadējā Valdemārpils) draudzes Kurzemē. Kādi tad bija viņa dzīves apstākļi 18. gadsimtā gandrīz četru gadu desmitu garumā Lazdonas draudzē?
1734. gada sākumā K. G. Henčs raksta konsistorijai: „Manas mācītājmuižas sīkstie apstākļi ir tādi, ka man ar savējiem līdz šim bijusi ļoti vāja iztikšana, ja mēs nebūtu baudījuši mazu pabalstu no Kurzemes, kas drīz gan arī būs cauri. Šejienes lauki pavisam noplicināti, birzis pilnīgi izcirstas, pļavas, kuru turklāt vēl maz, tādā mērā aizaugušas, ka es līdz Vastslāvim nevaru izmitināt ar sienu savus 2 zirgus, bet man jāpaļaujas pa daļai uz lūgšanu, pa daļai uz pirkšanu. Un, ja kas arī ievests, paša strādnieki man nozog pusi, jo nevaru to turēt aiz atslēgas. Dzīvojamā māja ar citām būdām ir vēl tāpat ļoti bēdīgā stāvoklī; man nav pat nevienas maizes cepamās krāsns, cepšanai jānotiek vienīgajā istabas krāsnī. Cik nožēlojami iet ar baznīcas celšanu šai draudzē, tas man tik daudz jāpiemin, ka lai Dievs žēlīgs. Vēl neviena skaida nav izvesta un pievesta. Mans virsgans Kristus zina, cik ilgi es varēšu turēt dievkalpošanu viscaur vaļējā rijā, kamēr mana veselība dienu no dienas iet uz leju.”
Tātad runāts tiek par to laiku, kad otrā, 1699. gadā celtā, koka baznīca pēc zibens spēriena 1722. gadā nodega un jaunas baznīcas celšana ilgu laiku nenotiek. Trešā, arī koka baznīca, iesvētīta 1736. gadā, un tā atradās tagadējās baznīcas tuvumā, ziemeļu pusē. Muižniekiem dzimtkapi atradās baznīcā zem grīdas, un baznīcas dārzā bija kapsēta. Baznīcā ir arī bijušas desmit 19. gadsimta piemiņas plāksnes ar vārdiem un gada skaitļiem, kas 1920. gadu beigās vēl glabājās kādā baznīcas telpā. Mācītājs Henčs turpina: „Ko lai es žēlojos! Man gandrīz būtu jāvēlas, lai es nekad nebūtu redzējis Lazdonu, jo te es aiz raizēm drīzāk, nekā to esmu domājis, kritīšu par upuri pāragrai nāvei un mana sieva taps tādā kārtā par nelaimīgu atraitni, un mani astoņi vēl nepieaugušie mazie dēliņi par bāreņiem bez tēva. Turklāt es neko nesaņemu no muižām par manu vācu dievkalpošanu, un tāpat daži man ne tikvien nepareizi piesūta zemnieku sieciņus, bet arī vēl norauj.”
Pēc gada mācītājs apgalvo, ka Lazdonas mācītājmuiža esot pazīstama kā vissliktākā, ka no muižām viņš dabūjot maz vai arī neko. Viņš lūdz konsistoriju dot vēl citu draudzi klāt vai arī labāku vietu. Vēlāk viņš saņem pusi no Vestienas ienākumiem, bet ne lūgto vietu Alūksnē. Līdz mūža galam K. G. Henčs paliek Lazdonā, mājā ar plānām sienām, bez skursteņa un maizes krāsns. Īsi pirms nāves viņš uzceļ par saviem līdzekļiem jaunu dzīvojamo ēku.
Par tā laika ēkām saglabājušās vien ziņas, un gadu simtu gaitā nomainījušās vairākas dzīvojamās mājas. Arī tagad mācītājmuižā plānots virkne pārvērtību, lai tā kļūtu piemērotāka dzīvošanai. Kopš draudzes dibināšanas laikiem te bijusi mācītāju mājvieta, un pēc krietna pārtraukuma šī tradīcija atkal tiek atjaunota. Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes 280 gadu jubilejā mācītājmuižu iesvētīja bīskaps Guntars Dimants.
Autore: LAIMDOTA IVANOVA
AUTORES foto