No 18. februāra līdz 12. martam Grašu bērnu ciematā dzīvoja un sociālo praksi veica Madonas pilsētas pašvaldības sadarbības pilsētas Tranosas (Zviedrija) ģimnāzijas audzēknes. Madonas rajonā viesojās Sandra Kristiansson, Mathilda Amneklev, Sandra Palmér, Angelica Gustavsson un Stina Svensson. Mūsu laikraksts meitenes sastapa Madonā, kad viņas kopā ar vienaudzi, Madonas Valsts ģimnāzijas audzēkni, apskatīja pilsētu. Pēc tam zviedrietēm bija paredzēts viesoties Madonas Valsts ģimnāzijā.
– Ko īsti darījāt Grašos, un vai privātajā bērnu ciematā iegūta būtiska pieredze?
Sandra Kristiansson: – Latvijā esam pavisam neilgu laiku, tāpēc nekādu fundamentālu pieredzi vēl neesam guvušas, bet ceru, ka līdz prakses beigām pieredze sakrāsies un zināšanas arī. Mēs strādājam ar bērniem, apskatām organizāciju, darām to, ko mums lūdz izdarīt.
– Kā ir ar brīvo laiku, ko darāt brīvdienās?
– Brīvdienas mums ir sestdien un svētdien, tad parasti dodamies uz Madonu un apskatām apkārtni. Vairāk iepazīstamies ar latviešu kultūru un nereti ar vecākiem puišiem ejam atpūsties, piemēram, skatīties kino. Brauciena sākumā, kad ieradāmies no Zviedrijas, bijām arī Rīgā.
– Vai nākotnē sociālajā sfērā varētu būt jūsu profesionālais darbs?
– Ļoti iespējams, tāpēc arī esam šeit, lai to uzzinātu, lai pārliecinātos par savām interesēm un spējām. Šis mums ir pēdējais gads pirms skolas absolvēšanas.
– Kādu ieraudzījāt Madonu?
– Ļoti jauka pilsēta, daudz jaunu ēku, brīnišķīga skola. Cesvaine arī patīk, bet tā ir krietni mazāka.
Sazinoties ar Grašu bērnu ciemata darbiniekiem, noskaidroju, ka praktikanti no Tranosas ģimnāzijas šeit ierodas jau trešo gadu.
– Šoreiz meitenes pieskatīja bērnus, bet, tā kā daļa no mūsu bērniem ir viņu vienaudži, iznāca vairāk tāda draudzēšanās, nekā darbs sociālajā nozarē, – atzīst Sandra Stade, Grašu bērnu ciemata direktora vietniece. – Nākotnē esam nolēmuši ieteikt konkrētajai skolai slēgt līgumu un no saviem audzēkņiem par praksi prasīt rakstisku atskaiti. Tas organizētu darbu un prasītu lielāku atbildību no jauniešiem, kuriem, protams, vēl viss priekšā.
Grašu bērnu ciemats Cesvaines apkārtnē durvis vēra 1995. gadā. Tas kļuvis par mājām bāreņiem un bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.
Gadu gaitā tas kļuvis par vienu no pirmajām ārpusģimenes aprūpes iestādēm, kas palīdz grūtībās nonākušiem bērniem. Bērnu ciemata mērķis ir dot iespēju šiem bērniem pārvarēt bērnībā pārciestās sāpes, atplaukt un iekļauties apkārtējā sabiedrībā.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto