Ko jūs teiktu, ja kāds apgalvotu, ka cilvēce ir uz pilnīgas degradācijas robežas? Tieši tā, degradācijas – neraugoties uz visiem zinātnes sasniegumiem, cilvēks degradējas.
Vai zinājāt, ka vidusmēra cilvēka IQ līmenis ik gadu krītas aptuveni par 0,001% gadā? Zinātne piedzīvo izaugsmi, bet vidusmēra cilvēks kļūst mazāk izglītots.
Jūs jautājat – kā paliek ar nemitīgo progresu? Atbilde ir vienkārša – progresu neveicina visi, bet daži. Ja pieņemam, ka uz zemes ir aptuveni 6 miljardi iedzīvotāju, tad aptuveni 1 miljards ir tādu, kas veicina progresu (zinātnieki, matemātiķi, filozofi, inženieri u. c.), aptuveni 2,5 miljardi ir vidusmēra vai daudzmaz pieklājīgu izglītību guvušu cilvēku, un šie cilvēki progresu neveicina, taču to arī nebremzē. Atlikusī daļa grauj pastāvošo iekārtu un bremzē progresu – narkomāni, cilvēki ar pāris klašu izglītību, noziedznieki u. c.
Protams, progress ir laba lieta, taču mūsu laikā tam ir daudz regresa iezīmju.
Daži no izgudrojumiem, kas it kā ir progress tieši militārismā, pēc manām domām, jau pats par sevi ir veltīga naudas izšķiešana. Atombumbas, tanki, starpkontinentālās raķetes utt. Jūs teiksit, ka tas ir aizsardzībai, lai mēs justos droši. No kā? Mēs baidāmies paši no sevis, tādēļ ieguldām miljardus, lai radītu ierīces, ar kuru palīdzību nogalinātu tādus kā paši. Ļoti laba pazīme, ka esam apveltīti ar „augstu saprātu".
Ticība ir progresa iezīme, jo cilvēks vairs nedomā par fiziskajām lietām, proti, ēšanu, jumtu virs galvas utt. Cilvēks sevi paceļ pāri ikdienas rūpēm un nebūšanām, kaut kam ticot. Taču mūsdienās cilvēku vairākums ieslīgst divās galējībās – vai nu kļūst par cilvēku, kas netic augstākiem spēkiem, vai par fanātiķi, kas nespēj novilkt tik trauslo robežu starp ticību un apsēstību. Kad tiek pārrauta robeža vienā vai otrā virzienā, sākas kari, ciešanas, cilvēks ieslīgst izvirtībā vai – gluži otrādi – pārlieku lielā askētismā, atsakoties no jebkāda veida prieka ticības dēļ. Šādu piemēru sakarā ar ciešanām, ko nodara citu ticību cilvēki citiem, ir daudz, zināmākie ir Krusta kari, 11. septembra terorakti ASV.
Galu galā mēs neatpaliekam no dzīvniekiem – tāda pati asinskāre kā plēsējiem… Izlejam savas asinis ticības, valsts vārdā, nogalinām dēļ nepatikas par valodu, kādā runā citi, vai tādēļ, ka mums nav pieņemamas viņu tradīcijas.
Uzskatu, ka cilvēkam ir tiktāl „sakāpis" galvā, ka viņam ir vienalga, cik vēl sugām nāksies iet bojā, lai tikai notiktu progress.
Nemaz negribu iedomāties, kāda pasaule būs pēc 100 gadiem, ja jau tagad pat Latvija izjūt globālās sasilšanas sekas. Globālo sasilšanu radīja paši cilvēki ar savu nemitīgo vēlmi pēc progresa. Nekas īpaši neliecina, ka mēs kaut ko taisāmies mainīt tuvākajā laikā. Aiznākamā paaudze var piedzīvot brīdi, kad par tādu gadalaiku kā ziema varēs noprast tikai no TV un grāmatām.
Pēc manām domām, mums beidzot ir jāiemācās novilkt trauslo robežu starp labo un ļauno, starp progresu un iznīcību. Kaut nākotnes paaudžu dēļ, lai tās varētu piedzīvot to, ko redzam, dzirdam un jūtam mēs.
Autors: ARTŪRS ECĒTĀJS
Madonas Valsts ģimnāzijas 10.c klase