Pagājušais gads madonietim Dikam Jānim Bortņikovam bija ļoti nozīmīgs. Viņš pabeidza gan Madonas pilsētas 1. vidusskolas 9. klasi, gan Madonas BJSS basketbola nodaļu. Vasarā Diks piedalījās Eiropas jauno talantu nometnē Itālijā, Boloņā, kur tika uzaicināti labākie basketbola spēlētāji no dažādām valstīm. U-16 grupā viņš bija vienīgais pārstāvis no Latvijas, no Madonas.
Puisi pamanīja ne tikai pēc garā auguma (1 m 93 cm), bet arī novērtēja kā perspektīvu basketbola spēlētāju un uzaicināja pilnveidot sportiskās prasmes, mācoties un trenējoties Itālijā.
Pateicoties trenera Agņa Beķera uzaicinājumam, ar Diku Jāni Bortņikovu tikāmies Madonas pilsētas sporta hallē vēl pagājušā gada nogalē, kad viņš bija atbraucis no Itālijas Ziemassvētku brīvdienās. Aicināju pastāstīt, kā klājas itāļu zemē.
– Kopš pagājušā gada augusta beigām dzīvoju San Benedetto del Tronto pilsētā Itālijā. Mācos Ipsia di San Benedetto Tronto skolā, kas atrodas blakus sporta hallei, dzīvoju skolas apartamentu viesnīcā. Viss ir ļoti kompakti – 5 minūtes līdz skolai, 5 minūtes līdz hallei. Tā ir profesionālā skola, kur padziļināti var izvēlēties apgūt profesiju. Man galvenais iemesls, kāpēc apmeklēju skolu, ir itāļu valodas apgūšana. Četras stundas dienā ir itāļu valodas mācības, tad eju mājās, lai dotos uz treniņu. Mana profesija ir basketbols. Spēlēju "Sambenedettese Basket" U-17 komandā un "Grottammare Basket" vīriešu komandā. Starp 19-21 gadu veciem komandas biedriem esmu jaunākais – sešpadsmitgadīgais, kas spēlē kopā ar viņiem. Līgums ir noslēgts uz diviem gadiem. Pēc Ziemassvētku brīvdienām vasarā būs garais brīvlaiks, ko pavadīšu mājās. Esmu pilnībā nodrošināts, visu apmaksā komanda – ēdināšanas, dzīvošanas, uzturēšanās izmaksas, skolu. Vēl bija pārsteigums – man maksā par spēlēšanu lielajā komandā.
Pirmais semestris paskrēja ļoti ātri. Šī bija pirmā reize, kad biju tik ilgi prom no mājām. Sākumā bija grūti iejusties, bet pamazām viņi mani pieņēma. Aizbraucot viss bija jāsāk no sākuma – jauna dzīvesvieta, jauni draugi, jauns treneris, jauni apstākļi.
Ja ierodas jaunieši no Albānijas, Anglijas, tas tur jau ir ierasti, bet, tā kā esmu no Latvijas, viņiem šī valsts ir sveša, daudzi prasa, kur tā atrodas.
Pluss ir tas, ka man ātri pielec valodas, jau elementārā līmenī varu sarunāties itāļu valodā.
Dzīves apstākļi ir ļoti labi, taču esmu ļoti noslogots, jo pēc skolas ir individuālais treniņš – metieni, ātrums, dribls, tad pusdienu pauze, pēc tam treniņš kopā ar jauniešu komandu U-17. Otrā komandā, spēlējot kopā ar 19-21 gada vecuma jauniešiem, varu daudz no viņiem mācīties. Starptautiskā basketbola noteikumi visur ir vienādi, bet ir nianses. Mums ir četri treneri, katram – sava loma. Pēc spēlēm skatāmies video, analizējam kļūdas, katram individuāli tiek izskaidrots, kā vajadzētu uzlabot prasmes.
Patīk vietējie cilvēki, kas ir ļoti atvērti, draudzīgi, jo latvieši ir noslēgtāki. Patīk, ka tur ir silts laiks, dažreiz uzlīst, bet ziemu nejūt. Ļoti labs, garšīgs ēdiens, parasti makaroni, gaļa, svaigi spiesta sula. Itāļi daudz ēd arī lazanju, picas. Brīvā laika man tikpat kā nav, jo pirmdienās ir trīs treniņi, ceturtdienās – divi, pārējās dienās arī viens līdz divi treniņi.
Itālija ir skaista, bet nav laika to apceļot kā tūristam.
Ziemassvētku noskaņu gan bija pagrūti notvert, jo sniega tur nav. Taču pilsēta, mājas bija izrotātas, itāļi svētkus svin kopā ar ģimeni. Arī man bija prieks atlidot no Itālijas, lai brīvdienas pavadītu mājās.
24.01.2023.