Madonas pilsētas 1. vidusskolas 12.a klases skolniece Madara Kolneja nesen saņēma brīnišķīgu dāvanu – braucienu uz Briseli. Pēc atgriešanās aicināju Madaru uz sarunu, lai pastāstītu arī citiem par to, kad neiespējamais kļūst iespējams, nesasniedzamais – sasniedzams – viņas ceļojumu, par ko iepriekš nebija pat sapņots.
– Pastāsti, kā tu nokļuvi Briselē?
– Mācos jau divpadsmitajā klasē, tāpēc svarīgi saprast, ko vēlos dzīvē sasniegt. Esmu izlēmusi šo gadu veltīt, lai tuvotos savam mērķim. Zinu, ka vēlos studēt Vidzemes Augstskolā (ViA), tāpēc aktīvi iesaistos pasākumos, ko piedāvā šī mācību iestāde, – gan informatīvos, gan izglītojošos. Tā kādu dienu interneta mājas lapā atradu piedāvājumu piedalīties zinātniski pētniecisko darbu konkursā. Mūsu skolā šāda veida darbi vienpadsmitajās klasēs ir obligāti, tāpēc nolēmu pilnveidot savu jau izstrādāto pētījumu par atbalsta pasākumiem bērniem ar disleksiju Madonas pilsētas 1. vidusskolā un izmēģināt veiksmi šo darbu sacensībā. Saturiski uzlaboju iesākto darbu, padarot specifiskāku, konkrētajai sekcijai atbilstošāku, un aizsūtīju konkursam. Ritēja laiks, līdz saņēmu zvanu no ViA ar uzaicinājumu prezentēt savu darbu klātienē. Tā nu sanāca, ka kopā ar darba vadītāju logopēdi Guntu Zeltiņu (milzīgs paldies, skolotāj!) ieguvām 2. vietu un balvā – ceļojumu uz Briseli.
– Vai šajā braucienā devāties kopā ar citiem Latvijas pārstāvjiem?
– Uz Briseli devāmies 25 cilvēku grupa, ko veidoja skolotāji, jaunieši un dažādu profesiju pārstāvji. No ViA konkursa braucienā piedalījās 2. vietu ieguvēji, kā arī dažādu EP deputāta Krišjāņa Kariņa konkursu uzvarētāji, taču pārsvarā – personības, kas sadarbojušās ar K. Kariņu. Šis bija kā pateicības brauciens par ieguldīto darbu.
– Ko jūs apskatījāt brauciena laikā?
– Ceļojuma mērķis bija mūs tuvāk iepazīstināt ar Eiropas Parlamenta darbību, tā nozīmi cilvēku dzīvē. Kopā ar Krišjāni Kariņu diskutējām par aktuālākajiem jautājumiem Latvijā. Biju pārsteigta par šī deputāta mīlestību uz savu darbu, par azartisko mirdzumu acīs, runājot par ikdienas neskaitāmajiem pienākumiem un lielo gandarījumu, ko šis darbs dāvā. Ekskursiju noslēdza vakariņas kopā ar deputātu. Taču brīvajā dienā iepazināmies gan ar Briseles rītu steigu, ko veido oficiālos tērpos ģērbti svarīgu amatu pārstāvji, uzsākot savu darbdienu, gan vakara romantiku, šķērsojot šaurās ieliņas vecpilsētā un klausoties ielu muzikantu melodijās. Protams, Briseles simbols – mazais "čurājošais puisītis" – bija pirmais obligāto apskates vietu sarakstā.
– Kāds tev radās priekšstats par Briseli?
– Pirms brauciena par Beļģijas galvaspilsētu zināju vien bezpersoniskus faktus, tāpēc nevaru apgalvot, ka būtu lūzuši kādi stereotipi. Gids atklāja, ka Eiropas galvaspilsētā, kā to mēdz dēvēt, steiga un dzīvība pārsvarā ir nedēļas pirmo trīs četru dienu laikā. Tas tāpēc, ka Parlaments savas darba stundas sakārtojis tā, lai nedēļas otrā puse nebūtu tik aizņemta. Līdz ar to radās iespaids, ka Brisele ir pasaules daļiņa, kur cilvēki sabrauc, lai veiktu pienākumus – visas 27 Eiropas pārstāvēto valstu amatpersonas pārsvarā arī veido šo cilvēku masu. Brīvdienās pilsēta esot ļoti mierīga.
– Kādas atziņas guvi, viesojoties pāris dienu Beļģijā?
– Krišjānis Kariņš sarunā stāstīja par to, kā savas idejas pārvērtis realitātē. Viņš lika saprast, ka nozīme Parlamentā ir katram cilvēkam, arī tad, ja tas ir "mazais latvietis" starp franču un vācu masām. Uzskatu, ka tas ir mans ceļojuma lielākais ieguvums – apziņa, ka pasaulē nav nekā neiespējama vai nesasniedzama. Cilvēki bieži nobīstas, domājot, ka ir par sīku, nenozīmīgu, lai mainītu savu ikdienu, bet īstenībā mēs nespējam apjaust, cik milzīgs spēks slēpjas mūsos. Paulu Koelju taču ir taisnība – "ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu". Ceļojums bija burvīgs, un atmiņas, protams, arī vienmēr būs tādas.
MADARU KOLNEJU uz sarunu aicināja IVETA ŠMUGĀ
Foto no personiskā arhīva