Nenoliedzami, jaunības zinātkāre un entuziasms ir spēcīgi elementi, kas var palīdzēt iekarot augstas virsotnes. Lubāniete Gita Sauka, kurai ir tikai 21 gads, tam ir lielisks piemērs.
Paralēli studijām Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), kur viņa mācās starptautiskās attiecības, meitene strādā arī Īrijas vēstniecībā un Īrijas Latvijas Tirdzniecības kamerā.
– Jau vidusskolas laikā zināji, par ko vēlies kļūt?
– Es vēl tagad nezinu, kas vēlos būt, tas ir sarežģīts jautājums. Vispār es uzskatu, ka katram jaunietim ir ļoti grūti saprast, kur un ko viņš vēlas dzīvē darīt, jo apkārt ir tik daudz profesiju un lietu, kam pievērsties. To jāspēj izvērtēt. Vidusskolā man patika vēsture, tāpēc 12. klasē domāju, ka varētu mācīties kaut ko saistībā ar šo virzienu, bet, tā kā gluži pedagoģijas nozarē sevi neredzēju, meklēju citas iespējas. Pēdējā vidusskolas gadā sāku apmeklēt Rīgas Stradiņa universitātes rīkotos sagatavošanas kursus sociālo zinību blokam. Kursi ilga sešas nedēļas, katru sestdienu visas dienas garumā notika lekcijas. Viegli nebija, bet iemācījos ļoti daudz jauna. Kursa noslēdzošo eksāmenu nokārtoju ļoti labi un jau maijā zināju, ka bez jebkādiem iestājeksāmeniem esmu jau tikusi skolā. Izvēlējos mācīties starptautiskās attiecības, jo starptautiskā vide vienmēr likusies interesantāka nekā iekšienē notiekošie procesi.
– Tu esi strādājusi Iekšlietu ministrijā. Kā tur nonāci?
– Pēc pirmā studiju gada sapratu, ka jāsāk parādīt sevi pasaulei, sēžot un mācoties skolas vielu, tālu netiksi. Tādēļ pēc pirmā studiju gada izgāju praksi Iekšlietu ministrijā. Man veicās ļoti labi. Lai gan sākumā fakts, ka visu vasaru bija jādzīvo Rīgā, jāstrādā no pulksten 9 līdz 17, mazliet biedēja. Iepriekš šķita, ka neko tādu nevarētu darīt, bet beigās nemaz tik slikti nebija. Taču sapratu arī to, ka sevi šajā darba vidē neredzu, un tas arī ir ieguvums, jo agrāk domāju, ka tur strādāt būtu forši. Pēc tam savas darba gaitas turpināju Īrijas Latvijas Tirdzniecības kamerā, kas ir nevalstiska organizācija un strādā pie savstarpējo attiecību uzlabošanas starp Īriju un Latviju visdažādākajās jomās. Kad sāku tur strādāt, man par šo darbu nebija ne mazākās nojausmas, bet pamazām, rīkojot pasākumus, satiekot cilvēkus, rakstot atskaites, tam visam ieraudzīju jēgu un – pats galvenais – sapratu, cik ļoti man patīk tur atrasties. Darbība šādās organizācijās spēj attīstīt pašu galveno – komunikācijas spējas.
– Un tad sekoja piedāvājums strādāt Īrijas vēstniecībā?
– Vienā no Īrijas Latvijas Tirdzniecības kameras pasākumiem iepazinos ar Īrijas vēstnieku Latvijā, tajā brīdī viņam tikko bija sākusies četru gadu misija šeit. Vārds pa vārdam, un viņš mani uzaicināja uz darba pārrunām. Vēstniekam ļoti patīk mācīt, un es ļoti novērtēju to, ka tāds cilvēks kā viņš velta savu laiku man. Tā kā Īrijas vēstniecība darbinieku skaita ziņā ir maza, tas, kas ir jādara, ir visdažādākās lietas, to skaitā: dažādu ziņojumu un nelielu pētījumu sagatavošana pēc pasākumu un konferenču apmeklēšanas, pārsvarā par Eiropas Savienības jautājumiem, enerģētiku, ekonomiku, paralēli tam ir arī organizatoriskās lietas, piemēram, pasākumu organizēšana, kā viens no tiem bija pērn rudenī organizētais „Wild Atlantic Way" filmu festivāls.
– Ikdienā daudz kontaktējies ar ārzemniekiem, ko viņi domā par Latviju?
– Darbs ar ārzemniekiem liek izkāpt no savas komforta zonas un ļauj redzēt lietas Latvijā no pavisam citas perspektīvas. Vienlaicīgi arī novērtēt to, cik Latvija ir skaista. Par latviešiem dzirdētas jau ierastās lietas, ka esam drūma un klusa tauta, bet priecē tas, ka viedokļi lielā mērā ir ļoti dažādi: cittautieši novērtē mūsu skaisto dabu, garšīgos ēdienus, it īpaši maizi un kūkas. Pēc šādām sarunām šķiet, ka ir labi tepat un ka Latvijā ir daudz iespēju, kā apkārtējo uzlabot, ne vienmēr tikai savu mērķu, bet gan plašākas sabiedrības labā.
– Kā ir būt strādājošam studentam?
– Kad sāku mācīties Rīgas Stradiņa universitātē, bija šoks, jo vidusskolā pat ne uz pusi tik daudz nav jālasa un jāmācās. Prasības ir augstas, īpaši svešvalodās. Pirmajā studiju gadā nekam citam kā skolai neatlika laika, bija jāaprod ar jauno vidi. Piedzīvoju arī pāris negulētu nakšu, bet kurš students gan bez tā ir izticis? Jau sākumā sapratu, ka parādus nevar ielaist, jo tā var netikt pie eksāmeniem, kas tālāk jau noved pie akadēmiskajiem parādiem. Ar laiku ir nedaudz vieglāk, jo ir jau pierasts pie sistēmas – pazīsti pasniedzējus un zini, ko katrs gaida. Otrajā un trešajā gadā sāku iesaistīties dažādās nevalstiskajās organizācijās un citur. Sāku arī strādāt. Viegli nav, īpaši semestru beigās, kad sakrīt visi eksāmeni un vēl visi papildu darbi spiež ar saviem termiņiem. Ir tā, ka apņēmība saka „Es to varu!", bet organisms sāk protestēt.
– Kā tu pati raksturotu savu ikdienu?
– Man ļoti patīk plānot, tādēļ arī mana nedēļa ir saplānota teju pa stundām. Patlaban man ir tāds nestandarta semestris, visi skolas darbi beidzās jau janvārī. Šajā semestrī ir jāraksta bakalaura darbs un skola nav jāapmeklē. It kā varētu šķist, ka tad jau laika ir atliku likām, bet tā nepavisam nav. Ejot uz darbu, es nekad nezinu, ko darīšu, katra diena ir citādāka. Notiek dažādi pasākumi un tikšanās – ir patīkami teorētiskās zināšanas izmantot praksē. Esmu uzsākusi tīklošanas vakaru rīkošanu, 29. martā bija pirmais „101. Kontakts. Austrālija" vakars, 26. aprīlī būs līdzīgs – tikai par ASV.
– Cik viegli ir izsisties jaunietim no mazpilsētas?
– Nevar dzīvē iet ar domu, ka darba devēji tevi gaida atplestām rokām tikai tāpēc, ka ir pabeigta vidusskola un universitāte. Arī labas atzīmes neko negarantē – jo ātrāk to saprot, jo labāk. Tas gan nenozīmē, ka var nemācīties un neņemt pretī to, ko sniedz augstskola. Savā ziņā sociālie priekšmeti šķiet grūtāki, jo ir vairāk jāpiestrādā pie tā, lai kaut kur tiktu. Praktiskās zināšanas un spēja rīkoties ir tās īpašības, ko meklē darba devēji. Ir vajadzīga reāla pieredze, lai tiktu pie darba. Jāsaprot, ka pieredzes vārdā vajadzēs strādāt arī bez atalgojuma. Pēc dabas esmu kautrīga, kā jau lielākā daļa cilvēku, kuri nāk no laukiem. Protams, nav viegli ieiet jaunā vidē, kur tavi vienaudži ir varbūt vairāk redzējuši, vairāk zina. Arī patlaban es nejūtos tā, it kā būtu sasniegusi kaut ko lielu. Viss rit savu gaitu, protams, priecājos par šiem atskaites punktiem savā dzīvē, tomēr nekad nevar apstāties, vienmēr jādomā, kur un ko var izdarīt labāk. Galvenais ir nepazaudēt zinātkāri un vēlmi attīstīties, jo viss ir atkarīgs no tā, cik daudz pats sevī ieguldīsi. Ir jāstrādā tā, lai cilvēki zina, ka var ar tevi rēķināties, ka būsi sasniedzams. Vēlos uzsvērt, ka vissliktākais dzīvē ir klausīties kāda cita pieredzē, jo vienmēr ir iemesli, kādēļ tas cilvēks kaut kur netika, kādēļ viņš nonāca tieši tur. Katram ir jāiet un jāmēģina pašam.
– Kāda ir darba vide mūsdienās?
– Mūsdienu darba vide prasa, lai cilvēks spētu ātri orientēties notikumos un atlasīt kvalitatīvu informāciju. Es uzskatu, ka prakses ir viens no labākajiem veidiem, kā iegūt labus kontaktus, jo Latvija ir maza – cilvēki cits citu pazīst, un reklāma no cilvēka uz cilvēku ir vislabākā. Diemžēl vai par laimi – daudz kas notiek caur kontaktiem, jāmāk to izmantot.
– Kā atpūties no ikdienas steigas?
– Lielu atbalstu man sniedz draugs Kalvis, kas vienmēr ir labākais padomdevējs. Tāpat arī ģimene ir – vecāku atbalsts, viņi vienmēr atrod kādu uzmundrinošu vārdu. Esmu sapratusi, ka svarīgākais ir būt mierā ar sevi, nebūt pretrunās savās domās un darbos. Tad arī lietas, kuras notiek apkārt, ir iespējams uzņemt daudz vieglāk. Reizēm piekopju arī prāta jogu, jo uzskatu – ja esi savedis kārtībā savu domāšanu, atmetis negatīvās emocijas, tad vari būt maksimāli produktīvs un pozitīvi noskaņots. Ja gadās kāds patiešām brīvs brīdis, labprāt aizeju uz sporta zāli, pāris reižu gadā izdodas arī padejot tautiskās dejas, kas joprojām ir mana sirdslieta.
– Vai redzi sevi atgriežamies Madonas pusē?
– Madona ir pilsēta, kura pēdējos gados brīnišķīgi attīstījusies, manuprāt, šī ir fantastiska vieta, kur dzīvot, bet pagaidām nav tādas vēlmes, lai tur atgrieztos. Katram dzīves posmam savi mērķi un ieceres, un pašreizējā situācijā manējās īstenojamas Rīgā. Pēc pāris gadiem gan tas ir viens no variantiem.
– Kādas ir nākotnes ieceres?
– Esmu atvērta jauniem izaicinājumiem un projektiem. Nupat sāku praksi Ārlietu ministrijas Amerikas un Karību valstu nodaļā. Jāspēj ķert visas iespējas – tikai darot to, ko neesi līdz šim darījis, var nonākt pie vēl nebijuša rezultāta. Entuziasms un attieksme ir svarīgākais – tas uzreiz „paņem" cilvēkus. Manā skatījumā tieši šīs īpašības jauniešiem var pavērt daudzas durvis.
12.04.2017.