Latvijā darbojas daudz un dažādas kustības, draugu kopas un subkultūras, starp tām ir arī viena, par kuras nāvi tiek runāts jau kopš 70. gadu beigām, taču tā nebūt nav. Šī kustība ir hipiji.
Tā izveidojās 20. gadsimta 60. gados un sākotnēji darbojās kā aktīva protesta kustība, un viens no tās dalībnieku pamatprincipiem bija novēršanās, aiziešana no sabiedrības. Hipijiem raksturīga noliedzoša attieksme pret dažādām sabiedrības normām un interese par atšķirīgo, savādāko. Dažiem hipijiem bija arī vēlme atbrīvoties no racionālā saprāta ar dažādu narkotiku palīdzību, kā arī interesēties par Austrumu reliģijām. Izdzirdot vārdu „hipijs", mēs parasti sev prātā zīmējam kalsnu, gariem matiem un bārdu noaugušu, puķainās drēbēs ietērptu divdesmit vai trīsdesmit gadu vecu indivīdu, kas rimti sūc pīpi un filozofē par mieru uz zemes – tāds Džona Lenona arhetips. 60. gadu beigās hipiji bija protesta kustība, kuras ideju pamatā bija sava veida nicinājums pret pilsonisko jeb tā saukto pareizo sabiedrību. Rietumos tas galvenokārt bija protests pret militārismu un protestantisko darba ētiku, patērētāja filosofiju.
Hipiju dzīves uztvere un uzstādījumi
joprojām šķiet aktuāli arī cilvēkiem, kas dzīvo jaunajā gadu simtenī un gadu tūkstotī, un šādi cilvēki ir arī Latvijā. Par viņu eksistenci uzzināju nejauši, un liels bija mans pārsteigums, atklājot, ka šie cilvēki jau trešo gadu tepat dažus kilometrus no Madonas, Sarkaņu pagastā, rīko savu nometni – tā patālāk no dzīvojamajām mājām, taču pietiekami tuvu, lai varētu iegādāties pārtiku un citu nepieciešamo nometnei, kas ilga no 24. jūnija līdz 1. jūlijam. Kopā ar dažiem citiem interesentiem nolēmām šo nometni apmeklēt, lai uzzinātu, kas tas tāds hipijs un ko viņš ziemā ēd.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 05.07.2007.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AUTORA foto