(Turpinājums. Sākums 24. februāra numurā)
Parīze
Sapņu un mīlestības pilsēta. Modes un mākslas pilsēta. Tūristu pilsēta. Kādā gan vārdā tik nedēvē Parīzi, kas ir Francijas kultūras, politikas un ekonomikas centrs jau vairāk nekā 1000 gadu! Pašā ceļojuma viducī mums ir lemts ieraudzīt un iemīlēt katram savu Parīzi… Romantisku, vēsturisku, greznu, neatkārtojamu…
Mūsu ceļš uz pilsētas sirdi sākas metro. Parīzes metro pelnīti tiek saukts par vienu no šīs pilsētas brīnumiem. Arī mēs to izbaudām – kļūdami par daļu no tiem miljoniem pasažieru, kuri dienas laikā izmanto metro sistēmu. Parīzes metro ir vairāk nekā 100 gadu, tajā ir 200 km sliežu ceļu un 370 staciju. Vecmodīgu tuneļu mudžeklis pazemē, kurā var apmaldīties – tāds ir pirmais iespaids, taču beigu beigās brauciens ar metro izvēršas par neaizmirstamu piedzīvojumu. No 15 metro līnijām visas dienas garumā izmantojam sešas, lai dažu minūšu laikā sasniegtu savus galamērķus Parīzes centrā.
Protams, pirmais mūsu apskates objekts ir Eifeļa tornis – metāla burvju darbs, kuru apbrīnot brauc tūristi no visām pasaules malām. Ieraugām to jau pa gabalu, izejot no Trokadero metro stacijas. Eifelis mūs sagaida, saules apmirdzēts. Izjūtas? Neaprakstāmas… Esam šeit 11. februārī – nedēļas vidū, ziemas vidū -, tāpēc ļaužu burzma nav nomācoša un labi varam aplūkot grandiozo konstrukciju, kura sastiprināta ar 2,5 miljoniem kniežu, sver 10 100 tonnu un kuras krāsošanai ik pēc 7 gadiem izmanto 50 tonnu krāsas. Izjūtas trešajā skatu laukumā, kad esam uzbraukuši 276 m augstumā virs zemes, ir putna lidojuma cienīgas. Kā gan citādāk tās nosaukt, ja visa Parīze pie kājām… Skaidrā laikā no skatu galerijas varot redzēt pat 72 km attālumā, tātad arī mēs to varam, jo Parīze visu dienu mūs lutina ar sauli! Uz brīdi iegrimstu pārdomās par to, kāpēc grandiozais tornis, kas celts kā ieejas arka Vispasaules izstādei, sākotnēji nav bijis Francijas tautas iecienīts. Pat slavenais franču rakstnieks Gijs de Mopasāns regulāri pusdienojis torņa restorānā, jo tā bijusi vienīgā vieta, no kuras nevar redzēt… pašu torni.
Cauri Parīzei, metot lokus, rimti plūst Sēna. Tai pāri ir uzbūvēti 35 tilti. Dodamies mierīgā pastaigā pa upes kreiso krastu, bet acis kāri tver Parīzes ainavu: Invalīdu nams – šeit atdusas imperatora Napoleona mirstīgās atliekas, greznais Aleksandra tilts, pāri upei labi saskatāms Konkordijas laukums. Uz brīdi piestājam pie Burbonu pils: augstu mastos uzvilktie Francijas un Eiropas Savienības karogi apliecina, ka mūsdienās šajā ēkā saimnieko Francijas parlamenta apakšpalāta jeb Nacionālā Asambleja. Tālāk Orsī muzejs (agrākā Orleānas dzelzceļa stacija) – viens no visvairāk apmeklētajiem muzejiem pasaulē.
Pēc pastaigas gar Sēnu dodamies paklaiņot pa Senžermēndeprē rajona šaurajām, burvīgajām ieliņām. Satiekamies pēc divām stundām Senžermēndeprē laukumā, kam vienā pusē atrodas Parīzes vecākā baznīca, bet otrā – kafejnīca, kurā savulaik daudzas stundas pavadījuši: Ernests Hemingvejs, Albērs Kamī, Žans Pols Sartrs, Simona de Bovuāra…
Tālāk mūsu ceļš ved uz Luksemburgas dārzu – vienu no skaistākajām vietām Parīzē. Staigājot pa pilsētas vecāko publisko dārzu un vērojot koptos, frizētos dekoratīvos apstādījumus un grezno pili, kura celta 17. gadsimtā karalienei Marijai Mediči, uz brīdi paši jūtamies kā aristokrāti, taču drīz jāatgriežas īstenībā, jo tagad Luksemburgas pilī strādā Senāts jeb Francijas parlamenta augšpalāta, bet mūsu pastaiga pagriežas Sēnas virzienā – dodamies uz Parīzes Dievmātes katedrāli.
Droši vien nebūs viegli atrast cilvēkus, kuri nav neko dzirdējuši par Parīzes arhibīskapijas galveno baznīcu. Tās celšanu uzsāka karaļa Luija VII laikā, bet pabeidza vairāk nekā pēc divsimt gadiem, arī tad papildinot to ar jauniem greznojumiem – ciļņiem, statujām. Katedrāle liek mums sajust vēstures elpas pieskārienu – šīs sienas ir pieredzējušas karaļu laulību ceremonijas, imperatora Napoleona kronēšanu… Tuvumā apbrīnot to, ko līdz šim esam redzējuši tikai grāmatu attēlos, ir neaprakstāms prieks. Pārsteidz dažādie rotājumi, kas sasniedz pat cilvēka auguma izmērus. Domājot par grandiozās celtnes izmēriem (Parīzes Dievmātes katedrālē ir 8000 sēdvietu un 20 000 stāvvietu!), emociju izteikšanai spējam atrast tikai vienu piemērotu vārdu – fantastiski! Kļūst pat ļoti saprotams, kāpēc Parīzē visus attālumus mēra, sākot no šīs katedrāles…
Viens no vārdiem, ar kuru mums asociējas Parīze, ir Luvra. Luvras vēstures pirmsākumi meklējami 13. gadsimtā, kad Sēnas upes krastā tika celts spēcīgs cietoksnis aizsardzības nolūkos. Aiz tā drošajām sienām sākotnēji glabājās arhīvs un nauda, pēc tam Luvra kļuva par karaļu rezidenci. Vēlāk Luvra tapa par muzeju, jo Napoleona laikā mākslas darbu krājumi, iegūti karagājienos, bija pamatīgi paplašinājušies. Aizraujas elpa, pat tikai no ārpuses vien vērojot iespaidīgos Luvras plašumus, kuri savos 60 000 kvadrātmetru glabā 400 000 mākslas šedevru no visām pasaules malām. Saprotams, ka to apskatīšanai vajadzīgas vairākas dienas… Rembrants, Rubenss, Ticiāns, Leonardo da Vinči un viņa „Mona Liza" – šie pasaulslavenie vārdi izsaka visu…, tāpēc šoreiz aplūkojam tikai Luvras iekšpagalmu un stikla ieejas piramīdu.
Tālāk dodamies apskatīt Triumfa arku. Lēmumu par tās celtniecību pieņēmis pats Napoleons. Monumenta atklāšanu imperators gan nesagaidīja, tomēr viņam tika gods pirmajam (kaut arī mirušam) iziet caur šo arku. Arkā izgrebtā figūra – eņģelis – ved karavīrus kaujā pretī uzvarai, bet uz sienām lasāmi 128 kauju nosaukumi, kurās uzvarējuši franči. Aplūkojam arī Nezināmā karavīra kapu arkas pakājē un mūžīgo uguni viņa piemiņai.
Savukārt Elizejas lauki pilnīgi noteikti ir greznākā iela Parīzē. Tās iespaidīgais platums (70 m) un garums (1910 m) vien liek samulst. Mašīnu kustība notiek četros virzienos.
Jau pievakarē nokļūstam agrākajā Parīzes izpriecu rajonā, lai apskatītu Mulenrūžu – kabarē teātri ar leģendāro slavu un sarkanajām dzirnavām uz jumta. Gadu ritumā Mulenrūža spējusi pārvērsties no ēkas ar sliktu slavu līdz respektablam deju teātrim, un tagad tā skaitās slavens tūrisma objekts.
Vakaru noslēdzam Monmartras kalnā pie Svētās Sirds bazilikas. Baltā bazilika radīta franču karavīru piemiņai un celta 39 gadus. Vērojam dievkalpojumu, klausāmies skaistos dziedājumus, acis priecē krāšņās vitrāžas. Izjūtam savu niecīgumu, salīdzinot cilvēka izmērus ar bazilikas plašumu un varenību.
225 pakāpieni mūs uzveduši pašā kalna virsotnē, no kurienes paveras brīnišķīgs skats uz izgaismoto, naksnīgo pilsētu. Vēl brīdis pārdomām, tad dodamies uz metro, lai atgrieztos viesnīcā. No rīta atvadāmies no Parīzes, jo mūsu ceļš ved tālāk.
(Nobeigums nākamajā otrdienā)