Paula Madžule dzimusi un uzaugusi Madonā četru bērnu ģimenē. Viņa ir otrs vecākais bērns, un varētu teikt, ka jau no agra vecuma ir atbildīga par pārējo ģimenes locekļu labsajūtu.
Paulai ir vecākais brālis, bet jauniete, kā jau meitene būdama, tikusi bieži lūgta vairāk pieskatīt mazākos bērnus un darboties ar viņiem. Paula meklē radošus risinājumus dažādām situācijām. Līdz 7. klasei meitene mācījās kādreizējā Madonas pilsētas 1. vidusskolā, bet nu jau piekto gadu turpina skolas gaitas Madonas Valsts ģimnāzijā.
– Pastāsti, kā aizrit tava ikdiena paralēli mācībām?
– Arvien vairāk apzinos, ka man ir grūti pavadīt brīvo laiku vai vienkārši atpūsties, nedarot neko. Šo gadu laikā esmu iesaistījusies un piedalījusies dažādos pulciņos un aktivitātēs – esmu pabeigusi mākslas skolu, dejojusi gan tautiskās, gan mūsdienu dejas, daļēji apguvusi zviedru valodu, bet šobrīd dziedu korī un veidoju savu skolēnu mācību uzņēmumu. Esmu piedalījusies Erasmus projektos, kas bija lieliska iespēja, spēlē „Gudrs, vēl gudrāks", bet jāatzīstas, ka lielāko prieku un gandarījumu man sagādā darbošanās Madonas Valsts ģimnāzijas skolēnu pašpārvaldē, kurā darbojos jau kopš 7. klases. Kad kļuvu par klases vecāko, apmeklēt pašpārvaldi bija pienākums, bet nu jau pa šiem gadiem esmu izaugusi līdz kultūras sektora vadītājai, kas nozīmē – lielā mērā atbildīga par kultūras norisēm skolā, sākot no apsveikumu izgatavotāju komandas izveides, beidzot ar dažādiem nopietnāka līmeņa pasākumiem.
– Ar ko nodarbojas tavs skolēnu mācību uzņēmums?
– Esmu veidojusi SMU jau mazākās klasēs, bet šogad uzņēmējdarbības stundas ietvaros izveidojām veiksmīgu komandu, un mūsu uzņēmuma ražotais produkts ir T krekli ar mūsu veidotiem dizainiem, un mērķis – patriotisma vecināšana jauniešu vidū. Mūsuprāt, tie dizaini, kas tiek likti uz apģērba latviskajā stilā, ir pa šiem gadiem jau novecojuši, tāpēc esam izveidojuši sava stila dizainus ar latvisku noskaņu. Vēlamies tādā veidā piesaistīt vairāk jauniešu un vairot viņos patriotiskās izjūtas, sajūtas.
– Ne velti saņēmi nomināciju „Aktīvists" – tas pierāda, ka esi darbīga un iesaisties dažādās aktivitātēs. Vai noticēji savām spējām un izjuti pārliecību, ka iegūsi šo balvu?
– Uzskatu, ka man bija ļoti sīva konkurence, tāpēc intriga uz skatuves saglabājās līdz pat pēdējam brīdim. Protams, man bija uztraukums, un tad, kad tika paziņots, ka es iegūstu šo nomināciju, pārņēma gandarījums un prieks, un šis prieks slēpās nevis uzvarā, bet gan tajā, ka darbs, ko daru, tiek pamanīts un novērtēts. Ikdienā aizdomājos – vai cilvēki ievēro to, ko es daru? Un tad, kad pati redzu, ka līdzcilvēki to saskata, rodas motivācija darīt vēl vairāk!
– Tu uzsver, ka būt aktīvam nav tikai process, bet gan pārliecība. Vai pašai izdodas ikdienā sekot līdzi šim moto?
– Mans pamatprincips ir censties paveikt katru iesākto darbu pēc iespējas labāk, un tajā es vienmēr ieguldu sevi visā pilnībā. Kā jau iepriekš minēju, pārliecība par sevi un savām spējām manī ir veidojusies šo gadu laikā, un esmu sapratusi, ka tik tiešām ir grūti nosēdēt, neko nedarot. Es vados pēc šī principa.
– Cik veiksmīgi izdodas apvienot mācības ar ārpusstundu darbu?
– Man lielākais izaicinājums, ja tā var teikt, ir neuzņemties par daudz, jo skolā šobrīd ir sevišķi liela slodze (ir olimpiāžu laiks, kurās piedalos). Tad, kad pienākumu sakrājas vairāk, šķiet, ka ne viss izdodas līdz galam tik labi, kā gribētos. Lielu lomu spēlē mana komanda, ar kuru ikdienā cieši sadarbojamies dažādu aktivitāšu organizēšanā un arī SMU. Kad talkā nāk komandas biedri, viss izdodas un kļūst iespējams!
Šo gadu laikā esmu iemācījusies arī labāk veidot komunikāciju – sākumā biju diezgan izteikti introverta, bet, kopš kļuvu par kultūras sektora vadītāju, man ir diezgan daudz jākomunicē gan ar māksliniekiem, kas uzaicināti uz pasākumu, gan citiem iesaistītajiem. Tas ir devis iespēju attīstīt komunikācijas spējas un pilnveidot sevi.
– Pasākumā „Sudraba gailis" nomināciju saņēma „Klipu cīņas" – tavas komandas veidotais īsfilmu festivāls…
– Mūsu skolā šāds pasākums ir jau kļuvis par tradīciju, bet šogad izdevās to sarīkot plašākā, nopietnākā līmenī, pateicoties iegūtajam Eiropas līdzfinansējumam. Tas nozīmē, ka varējām tikt gan pie labākām telpām (pasākums notika kinoteātrī), gan izveidot dažādas aktivitātes, ko papildus bija iespējams darīt pasākuma laikā. Ļoti priecājos, ka varējām piedāvāt, manuprāt, iespaidīgas balvas, kuras man pašai būtu patīkami saņemt. „Klipu cīņu" organizēšana bija viens no laikietilpīgākajiem darbiem, taču gandarījums par padarīto nav aizstājams ne ar ko. Tā sajūta, ka esmu daļa no tik labas komandas, dod prieku darīt. Komandai ir milzīga nozīme, un manas meitenes tiešām ir mana sapņu komanda – mēs spējam brīnišķīgi saprasties un veiksmīgi sastrādāties jebkura pasākuma izveidē!
Noteikti „Klipu cīņas" varētu minēt kā vienu no svarīgākajiem, nozīmīgākajiem pasākumiem, taču man ir nozīmīgs katrs pasākums, kas tiek noorganizēts tā, lai man pašai būtu prieks par paveikto. Vēl svarīgāk par to ir dzirdēt, ka citiem arī tas ir paticis, ka iesaistītajiem ir bijis viegli ar mani sastrādāties. Joprojām esmu daļa no komandas „Jauniešu Alfa". Tas arī ir viens no nozīmīgākajiem projektiem, kuros esmu piedalījusies.
Tuvākie pasākumi, kas ieplānoti, ir Ziemassvētku koncerts, domājam arī par Valentīndienas balli, par ko izrādījuši interesi paši jaunieši. Cerams, ka to būs iespēja realizēt arī mūsu skolā. Idejas rodas darot, un es ticu, ka ieceres vēl dzims.
– Vai, tavuprāt, jaunieši ir pietiekami aktīvi?
– Lielākā kļūda, ko jaunieši pieļauj, – atteikšanās no iespējām. Lai gan tas skan banāli, bet ir liela patiesība. Mūsdienās jaunieši baidās no atbildības, baidās uzņemties par daudz, taču reizēm vajag izkāpt no komforta zonas un dot iespēju jauniem piedāvājumiem un idejām. Es domāju, ka „Sudraba gailis" vien parāda to, ka Madonas novadā dzīvo ļoti daudz aktīvu jauniešu. Viņiem ir daudz iespēju tādiem būt – vajag vien šīs iespējas izmantot un nepalaist garām, lai vēlāk nav jānožēlo.
10.12.2024.