Brīvprātīgais darbs ir daudz vairāk nekā vienkārši palīdzēšana citiem — tas ir veids, kā iemācīties redzēt pasauli plašāk, būt līdzās un dot savu laiku tur, kur tas kādam patiešām nepieciešams. Mūsdienās, kad ikdienas ritms bieži vien ir steidzīgs un katrs vairāk domā par savām rūpēm, jaunieši, kuri izvēlas iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs un palīdzēt bez atlīdzības, kļūst par īpašu piemēru apkārtējiem. Brīvprātīgais darbs māca atbildību, pacietību un empātiju, palīdz attīstīt prasmes, kuras nevar apgūt tikai skolas solā, un ļauj sajust, cik nozīmīgs var būt pat šķietami neliels atbalsts cilvēkam vai dzīvniekam.
Tieši brīvprātīgajā darbā jaunieši bieži atrod savu pārliecību, iemācās sadarboties un saprast dažādus cilvēkus, kā arī gūst pieredzi, kas kļūst par vērtību visai dzīvei. Tā ir iespēja ne tikai darīt labu citiem, bet arī pašiem augt – kļūt drosmīgākiem, atvērtākiem un stiprākiem. Bieži vien tieši mazās ikdienas palīdzības epizodes rada lielāko gandarījumu un atgādina, ka sabiedrību veidojam mēs paši ar savām izvēlēm un attieksmi. Brīvprātīgais darbs ir ceļš, kurā devējs un saņēmējs nereti iegūst vienlīdz daudz, un dažkārt pat vairāk – sajūtu, ka esi vajadzīgs un vari iedegt kādam cerības liesmiņu.
Viena no daudzajiem Madonas novada jauniešiem, kas nesavtīgi un pašaizliedzīgi dara brīvprātīgo darbu, ir Lauma Iļčukova. Meitene veikusi brīvprātīgo darbu Madonas Bērnu un jauniešu centrā, suņu audzētavā „Black Imp", SIA „IT akadēmija", kā arī dzīvnieku patversmē „Lazdonītis". Jauniete rūpējusies par pieaugušo suņu un kucēnu labbūtību un drošu socializāciju nodarbību laikā, asistējusi kanisterapeitam, palīdzējusi Latvijas kanisterapeitu nometnes norisē, koordinējusi interešu izglītības programmas audzēkņu vides sakopšanas talku, kopusi patversmes dzīvnieku mājvietas un vedusi viņus pastaigās.
– Skolotāja Ingūna Tihomirova no pulciņa „Ķepu ķepā, roku rokā, mācos kopā" uzzināja, ka es brīvajā laikā braukāju uz patver-
smi, un ieteica krāt brīvprātīgā darba stundas. Lēmums kļūt par brīvprātīgo bija pārdomāts, bet es nezināju, vai man sanāks apvienot to ar mācībām. Es brīvprātīgo darbu veicu jau trešo gadu, divos no tiem esmu uzvarējusi, iegūstot jaunatnes lietu gada balvu „Sudraba gailis" nominācijā „Gada brīvprātīgais". Mani pienākumi ir palīdzēt citiem, neprasot par to nekādu samaksu, – par savu satikšanos ar brīvprātīgo darbu stāsta Lauma Iļčukova.
Kad vaicāju, kāda izskatās tipiskā diena, ko meitene pavada, darot brīvprātīgo darbu, Lauma atbild: – Mana tipiskā diena brīvprātīgajā darbā ir šāda: es ierodos vietā, kur ir paredzēts veikt brīvprātīgo darbu un izdaru tos darbiņus, ko man ir palūgts izdarīt. Ja tas ir, piemēram, kāds pulciņš, kurā piedalās bērni, tad vajag arī viņiem palīdzēt, piemēram, saprast uzdevumu, ja tas ir nepieciešams. Visticamāk, lielākais izaicinājums brīvprātīgā darba izpildes laikā ir bijis tad, kad man palūdz vienā un tajā pašā dienā palīdzēt uzreiz vairāki cilvēki, un tad ir jāmēģina saplānot savu dienu tā, lai varētu palīdzēt visiem, kas to ir palūguši, un nevienam neatteikt. No šīs pieredzes es esmu iemācījusies vairāk būt patstāvīga, pacietīga, saglabāt mieru dažādās situācijās, vairāk apguvusi sadarbības un komunikācijas prasmes. Brīvprātīgais darbs nav mainījis manu skatījumu uz dzīvi vai cilvēkiem, taču esmu kļuvusi daudz atbildīgāka. Manuprāt, veicot brīvprātīgo darbu, visvairāk esmu attīstījusi sadarbības un komunikācijas prasmes.
Sarunas laikā Lauma vēršas pie tiem jauniešiem, kuri vēl tikai domā par brīvprātīgo darbu, un uzsver, ka galvenais ir nepadoties, bet gan iet uz savu mērķi līdz galam.
– Jauniešiem būtu svarīgi iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs, jo tas palīdzētu kļūt aktīvākam un pārliecinātākam par sevi un iegūt jaunus draugus un pieredzi. Brīvprātīgais darbs nav ietekmējis manu karjeras izvēli, jo jau no bērnības vēlos kļūt par veterinārārstu. Taču šī pieredze man ir devusi jaunas zināšanas, atbildības sajūtu un labāku izpratni par darbu ar dzīvniekiem, kas manā nākotnes profesijā būs ļoti noderīgi. Ja man būtu jāapraksta brīvprātīgais darbs trijos vārdos, tie būtu atbildība, atbalsts un sadarbība. Es vēl domāju, vai turpināšu to darīt arī nākotnē.
Laumas pieredze apliecina, ka brīvprātīgais darbs nav tikai darāmo darbu saraksts vai stundas, kas uzkrātas, lai iegūtu kādu balvu – tas ir stāsts par attieksmi, vēlmi palīdzēt un augt pašam. Katrs nelielais darbiņš, katra palīdzīga roka un katrs atbalsta vārds veido pieredzi, kas paliek vienmēr klātesoša arī ārpus brīvprātīgā darba. Šāda iesaiste māca būt līdzjūtīgiem, atbildīgiem un saskatīt vērtību kopā būšanā un sadarbībā.
Varbūt tieši šādi stāsti iedrošinās arī citus jauniešus uzdrīkstēties spert pirmo soli un iesaistīties tur, kur palīdzība ir vajadzīga. Dažkārt pietiek tikai ar vēlmi darīt labu, lai notiktu kaut kas patiesi nozīmīgs. Un, iespējams, tieši brīvprātīgais darbs kļūst par veidu, kā jaunietis atklāj ne tikai savas spējas, bet arī to, cik daudz var dot pasaulei ar vienkāršu, sirsnīgu klātbūtni.
17.02.2026.