Es reti apmeklēju mūzikas koncertus. Lielākoties tāpēc, ka koncertu rīkotāju piedāvājums man nav aktuāls. Tā nav snobiska pozīcija, sak', dodiet augsto mākslu, drīzāk – apzināšanās, ka uz Latviju lielākoties tiek vesti sava radošā mūža nogalē dzīvojoši disko vai roka ēras vecūkšņi, kas vēl cenšas no bijušās slavas lauriem izspiest pēdējo „kapeiku", kā arī „populāras" deju mūzikas un estrādes zvaigznes, kas mani nespēj ieinteresēt.
Protams, ir vēl arī pašmāju darboņi – fabrikanti un „vienas dziesmas" strauji lecošās un ātri rietošās zvaigznes, kā, piemēram, nepārtraukti no kalna ripojošais Andris Ērglis vai grupa „H2O". Nevar nepieminēt arī „mūziķus", kuri lielā vairumā apdzīvo Latvijas Radio 2 ēteru. Lielu daļu no viņiem vajadzētu turēt lielgabala šāviena attālumā no mikrofona un mūzikas instrumentiem, nemaz nerunājot par radio ēteru vai skatuvi, taču tāda nu reiz ir globālā mūzikas tirgus specifika: ir, kas klausās un pērk – ir, kas ražo.
Vēl viens apstāklis, kas mani dažkārt attur no mūzikas pasākumu apmeklēšanas, ir publika. Nereti koncertos nācies sastapt cilvēkus, kuri ir atnākuši, paši nezinot, uz ko. Kādam koncerts šķiet ideāla vieta, lai piedzertos vai arī nodibinātu jaunu mīlestību. Šādi cilvēki bojā koncerta atmosfēru.
Tiesa, šogad šādu gaušanos varēja mest pie malas, jo Latvijas aģentūras, šķiet, bija apņēmušās pārspēt cita citu, kura uz Latviju atvilks vairāk pasaules spīdekļu, un no tiesas zvaigžņu bija daudz: Lū Rīds, ar kundzi Loriju Andersoni, Metallica, Bjorka, Kriss Rī. Uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, ieskaitot arī vietējo nacionālo lepnumu – Dziesmu svētkus un „Prāta vētras" lielkoncertu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 28.08.2008.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Delfi foto