Katrs no mums zina, cik jaunība ir skaista, bet cik viegla tā ir mūsdienās? Skolas izvēle, pirmie soļi profesijā, daudzās intereses un visam pa vidu īsā diena, kurā īsti neko nevar paspēt.
Daži teiks, ka jaunība ir viegla – visi ceļi vaļā un tikai no paša atkarīgs, vai redzi tos. Tomēr nereti šķiet, ka šie ceļi ir nepārvarami un pat bezjēdzīgi. Daudzu jauniešu lielākā problēma ir tā, ka viņi nezina, ko dzīvē vēlas darīt, un, ja zina, tūlīt piezogas nākamie jautājumi: kāda jēga? Kur es pēc tam likšos? Nākamajās mūsu laikraksta publikācijās rubrikā „SEVI MEKLĒJOT" iepazīstināsim jūs ar jauniešiem, kuru dzimtās saknes ir Madonas novadā un kuriem it kā šķietamā pelēkumā ir izdevies atrast savu vietiņu, piepildīt savu sapni. Uzzināsit, kam viņi ir gājuši cauri un kas ir viņu sasniegumu pamatā.
Nekad nesaki „nekad"! Vēl pirms dažiem gadiem Jurita Berģe no Kalsnavas nevarēja iedomāties, ka strādās Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), taču pašlaik apņēmīgās jaunietes ikdiena rit starp divām pilsētām – Madonu un Rīgu. Rīgā viņa jau teju gadu strādā par feldšeri (NMPD), savukārt kopš janvāra Jurita ir sastopama arī Ļaudonā, jaunatvērtajā aptiekā, kur strādā par aptiekāri.
„Pēc Madonas Valsts ģimnāzijas absolvēšanas man nebija skaidrs, ko vēlos darīt savā dzīvē. Man patika daudz kas, bet nosvērties kaut kam vienam par labu bija grūti. Ļoti tuva man ir mūzika, Madonas mūzikas skolā esmu pabeigusi kora klasi, spēlēju klavieres un īsu brīdi – arī trompeti. Ilgu laiku domāju, ka varbūt tieši mūzika ir tas ceļš, pa kuru jāiet, bet pēdējā brīdī izvēle krita par labu medicīnai," stāsta Jurita.
Jauniete skaidro – iespējams, sava loma te faktam, ka gan ome, gan mamma ir izmācījušās un strādājušas par feldšerēm. „Tā arī es iestājos Rīgas Medicīnas koledžā. Par skolu biju dzirdējusi daudz labu atsauksmju, kā arī mana mamma tur bija mācījusies. Mācīties gāju ar domu, ka nekas jau nav iekalts akmenī – ja nepatiks, varēšu izstāties. Pašlaik savu izvēli nenožēloju. Bet neizslēdzu iespēju, ka viss var mainīties un strādāšu citā jomā," pārdomās dalās jaunā mediķe.
„Pēc skolas beigšanas nolēmu kādu laiciņu atpūsties no mācībām, strādāju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Vēlāk ieraudzīju sludinājumu, ka Ļaudonas aptiekā meklē darbinieku, – uzreiz pieteicos. Man ļoti patīk mans darbs, priecājos, ka jaunatvērtajā aptiekā strādāju no pašiem pirmsākumiem, visa mana sirds un dvēsele ir tur. Man ir veicies ar lieliskām kolēģēm, darbā nav rutīnas – visu laiku apgūstu ko jaunu. Daru visu iespējamo, lai darba vide man apkārt būtu skaista. Iepriekš šķita, ka darbs aptiekā ir garlaicīgs, bet tikai tagad saprotu, cik patiesībā ir interesanti. Katra diena ir kā jauns uzdevums, atnāk klients, ir jāiedziļinās viņa problēmā un jāpalīdz. Ir tāda patīkama noskriešanās, jo viens darbs papildina otru. Arī psiholoģiski vairāk norūdos. No medicīnas pagaidām prom aiziet nevaru, vispār šķiet, ka tā ir ļoti plaša joma, kur katrs var atrast kaut ko sev piemērotu – vari kļūt par dermatologu, ķirurgu, fizioterapeitu, farmaceitu, ir tik daudz nozaru, kurās izpausties."
Jurita atklāj, ka kopš pirmā kursa strādā medicīnā. Pēc pirmā kursa prakse tika izieta tepat Madonas slimnīcas apvienotajā nodaļā, pēc prakses viņa uzaicināta strādāt dzemdību nodaļā vasaras mēnešos. Otrā kursa praksē arī esot strādājusi dzemdību nodaļā, taču trešajā gadā jau strādājusi reanimācijā. „Tā bija lieliska pieredze, kolosāli kolēģi, no viņiem iemācījos vairāk, nekā sēžot skolas solā," priekā dalās Jurita. Trešajā kursā viņa sākusi strādāt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Slimnīcās gūtās zināšanas lieliski noderot darbam aptiekā, jo ir zināma slimības gaita, tas ļauj vieglāk konsultēt klientus aptiekā.
Taujāta par to, kas palīdz atslēgties no darbdienas, Jurita ar smaidu teic, ka tieši mūzika ir viņas relaksācija, vajag padziedāt vai to vienkārši paklausīties – un jau paliek labāk. „Ir grūti, kad jāredz gadījumi ar nelabvēlīgu iznākumu, bet tas pieder pie darba. Apzinos, ka nevar sevi izdedzināt ar domām, ka kaut ko nevarēji palīdzēt līdz galam, ir jāstrādā un jāpalīdz, cik manos spēkos, nākamajiem pacientiem."
Jurita piebilst, ka prakses laikā bija situācija, kad šķita, ka noģībs. „Grūti ir tie brīži, kad zini, ka pacientam sāp, bet visu iespējamo, lai būtu vieglāk, jau esi izdarījis, un atliek tikai gaidīt. Šķiet, ka cilvēkiem reizēm piemirstas, ka arī mediķis ir parasts cilvēks."
Jurita atzīst, ka situācija valstī, medicīnas nozarē kopumā ir samērā bēdīga. Dažkārt šķiet, ka mediķi cilvēku pa tukšo izglīto par zālēm, par nepieciešamajām procedūrām, jo cilvēkiem tāpat tam visam nebūs līdzekļu. Būtu jau ļoti labi, ja visi varētu nopirkt zāles, bet ir arī cilvēki, kuriem nav ko ēst ikdienā, tādēļ ir bezcerīgi domāt, ka šis cilvēks izvēlēsies pēdējo naudiņu tērēt zālēm. Izstāstītajam nav rezultāta. It kā gribi palīdzēt, bet nevari.
„Esmu arī pabeigusi teipošanas un masiera kursus. Skolas laikā daudz mācījos, jo zināju, ka gribu paņemt visu, ko dzīve dod, arī pašlaik tveru visas iespējas, ko dzīve piedāvā. Masiera kursus jau sen vēlējos iziet, bet par teipošanu gan biju skeptiska. Beigās, draudzenes mudināta, aizgāju pamēģināt, kā tas ir. Tā kā draugs ir sportists un teipošanu viņš atbalsta, nolēmu, ka ar iegūtajām zināšanām varēšu arī viņam palīdzēt. Nenožēloju, ka aizgāju, katra apmeklētā nodarbība bija tā vērta, teipošana ir aizraujoša un interesanta."
Jurita uzskata, ka izturēt slodzi viņai palīdz optimisms un doma, ka ne sev, ne kādam citam neko nav solījusi. „Ir dzīve tieši šajā konkrētajā brīdī. Iegūto pieredzi un zināšanas nevar novērtēt materiāli. Dažkārt ir vērts paskriet un tik daudz nevērtēt izdevīgumu tajā visā, ja patīk un gribas, tad ir jādara, agrāk vai vēlāk sevī ieguldītais atmaksāsies."
„Runājot par nākotnes vīzi-
jām – ceru, ka piezemēties sanāks tepat Madonā, jo zinu, ka šī ir mana pilsēta. Madoniešiem būtu jābūt lepniem par savu novadu. Satiekot kādu talantīgu cilvēku, visai bieži atklājas, ka viņa saknes ir tieši Madonas pusē. Tas liek domāt, ka no Madonas nāk daudzi veiksmīgi cilvēki. Varam lepoties ar savu pilsētu, mums viss ir: gan sporta centrs, gan starptautiski pasākumi šeit notiek, ir slimnīca, ir veikali, mums pat ir picērija, kur var nobaudīt neapoliešu picas. Madonas novadam ir tik daudz spējīgu jauniešu, kuri iesaistījušies biznesā. Arī es Madonā jūtos ļoti labi un šeit saredzu daudz iespēju."
22.02.2017.