Liezēriete KATE APINE studē Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 1. kursā. Sākotnēji viņai nebija nekādas intereses par Tiesību zinātni un jurista profesiju, taču saņemot Vītolu fonda stipendiju, jauniete izlēma, ka vēlas studēt un iegūt augstāko izglītību kādā novirzienā.
– Kāpēc izvēlējies studēt tieslietas?
– Bija dažādas domas – studēt žurnālistisku, sabiedriskās attiecības. Pirms stipendijas saņēmšanas vēl bija mazs sapnis mācīties par stjuarti, lai gan man ir ļoti bail no augstuma. Vidusskolas pēdējo divu gadu laikā apsvēru visas opcijas, plusus un mīnusus katrai fakultātei, taču juridiskā fakultāte nebija starp tām. Pēdējā vasaras mēnesī bija pienācis termiņš, kad jāiesniedz pieteikums augstskolām, un man bija liels satraukums, jo skaidras apziņas vēl joprojām nebija, kur tieši studēšu. Nedēļu pirms pieteikšanās izdomāju, ka gribu kļūt par juristu, viens no argumentiem bija tas, ka varu iztēloties sevi jurista profesijā vizuāli, jo patīk darbs ar papīriem un organizēšanu. Tajā brīdī pat nenojautu, kādi izaicinājumi mani sagaidīs un ka jurista profesijas pienākumos neietilpst tikai labi izskatīties… Vēlējos nopietnu profesiju, un saprotu – lai būtu labs un pieprasīts jurists darba tirgū, sevis pilnveidošana sākas jau no pirmās studiju dienas. Pēc trim gadiem, kad iegūšu bakalaura grādu, noteikti mācīšos arī maģistrantūrā papildu divus gadus, lai nokārtotu vienoto jurista kvalifikācijas eksāmenu un pilntiesīgi varētu strādāt. Šajā jomā karjeras iespēju ir ļoti daudz. Iegūstot darba pieredzi noteiktu gadu laikā, tālāk var mācīties par advokātu, prokuroru un pat tiesnesi, sākot strādāt rajona (pilsētas) tiesā un beidzot ar Satversmes tiesu. Ir arī iespēja atvērt savu biroju un pieņemt klientus individuāli, sniedzot juridiskas konsultācijas, ko savā karjerā es arī ļoti labi spēju vizualizēt. Iepazīstot šo jomu, vēl īsti nezinu par tālāko ceļu, bet noteikti zinu, ka gribēšu strādāt kādā privātā vai valsts uzņēmumā. Jau studiju laikā var sākt praktizēt iemaņas, strādājot par sekretāri vai jurista palīdzi, ko arī vēlos darīt pēc 2. kursa.
– Pastāsti par mācību procesu un studiju ikdienu!
– Atceros, ka biju ļoti uztraukusies, kā būs dzīvot Rīgā kopmītnēs, dalīt ar kādu istabu un vispār dzīvot prom no mājām. Bija ļoti bail no nezināmā, kas sagaida. Mācību process nav viegls, ir daudz jāstudē – sākumā neapzinājos, ko tas nozīmē, taču tagad zinu. Papildus jālasa grāmatas, tiesas spriedumi, jāmeklē informācija, lai zināšanas par konkrēto tēmu nostiprinātu un labāk izprastu to, kas tiek pasniegts lekcijās. Sākumā man vispār bija bail no lektoriem – varbūt tādēļ, ka pēc rakstura esmu nedaudz kautrīga, taču tagad jau ir pierasts, un, ja ir nepieciešams, varu arī aiziet konsultēties individuāli, tomēr rokas un kājas tāpat nedaudz trīc (Smaida). Lielākais šoks, sākot studijas augstskolā, bija par atzīmēm. Ja vidusskolā saņemt atzīmi 6 (izņemot matemātikā) bija retums, tad šeit studējot saņemt atzīmi virs 7 ir retums. Un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc ir grūti. Sāk šķist, ka šī nav īstā nozare un nav jēgas maksāt naudu par studijām, ja tāpat skolu nepabeigšu sekmīgi. Bet tas tā nav – mums to atgādina pat lektori. Atzīmes nav noteicošais. Protams, ir patīkami saņemt augstu vērtējumu, un tas ir iespējams, ja dara visu, lai pie tā tiktu. Bet sliktu atzīmju saņemšana nav rādītājs tam, ka nav jēgas turpināt mācīties, jo galvenais, lai vispār ir interese par attiecīgo nozari. Pirmais kurss vienmēr ir grūtākais mācību ziņā. Šobrīd mācības notiek trīs reizes nedēļā, kad vienā dienā ir jāmācās attālināti, un pārējās – klātienē. Katru nedēļu norisinās semināri, kuros studenti praktiski sagatavo risinājumu un pārspriež kopā ar lektoru uzdevumus, kas balstās uz iepriekšējās lekcijās apgūto tematu. Ir semināri, uz kuriem jāierodas obligāti (tos parasti atzīmē). Ja students neierodas, pēc tam individuāli jāiet visu atstrādāt konsultācijā. Viens studiju gads ir sadalīts divos pusgados, kur katrā pusgadā apgūstam 5 vai 6 dažādas nozares. Šajā semestrī man jāmācās kriminoloģija, saistību tiesības, lietu tiesības, datu aizsardzības tiesības un citi. Ir priekšmeti, kas padodas vieglāk, un ir arī grūtāki. Ik pa laiciņam ir kontroldarbi, kas jānokārto katrā priekšmetā, lai sesijas laikā varētu tikt pie pielaides eksāmeniem. Sesijas parasti ir katra pusgada beigās, kur katrā priekšmetā jākārto viens eksāmens, lai varētu tikt uz nākamo kursu vai semestri. Eksāmeni man nav bijuši jākārto vēlreiz, taču daži kontroldarbi gan, par ko atliek paraudāt, saņemties, nedaudz vairāk pamācīties un tad jau paliek labāk. Šajā pusgadā paralēli mācībām rakstu arī studiju darbu civiltiesībās, kur par savu izvēlēto tēmu ir jāapkopo un jāanalizē informācija, darbs būs arī jāaizstāv. Tā ir gatavošanās un pieredzes iegūšana pirms bakalaura darba rakstīšanas. Sākumā mācījos kopmītnēs, taču šobrīd, kad laukā jau paliek siltāks un vakaros ir ilgāk gaišs, palieku centrā kādā kafejnīcā, lai mācītos tur, un tas man rada motivāciju, palīdz noturēt fokusu, jo atrodos starp cilvēkiem. Foršāk arī ir mācīties kopā ar studiju biedriem un ka varam kopā pārrunāt dažādus jautājumus. Sākumā šķita dīvaini, ka būs jādzīvo kopmītnēs ar svešu cilvēku vienā istabā, taču man, par laimi, paveicās, ka istabas biedrene ir 2. kursa studente juridiskajā fakultātē, līdz ar to, ja pietrūkst tēmas, par ko parunāt, vienmēr var runāt par skolas lietām, jo tas mums ir kopīgs temats. Viņa vienmēr man sniedz dažādus vērtīgus padomus saistībā ar studijām.
– Ar ko aizpildi brīvo laiku?
– Ar brīvo laiku jābūt ļoti uzmanīgam, jo tā ātri var pazaudēt disciplīnu un fokusu uz mācībām, jo beigu beigās var izrādīties tā, ka brīvā laika ir tik daudz, ka vairs vispār nav laika nekam. Man šķiet, ka brīvā laika nedēļā man ir ļoti daudz, kas ir pārsteidzoši. Tomēr arī brīvajā laikā vienmēr prioritāte jāliek uz studijām, jo nekad nebūs tāds brīdis, kad nebūtu, ko darīt. Protams, nav arī tā, ka tikai mācos. Ikdienā es eju uz draudzi „Prieka Vēsts", kas ir netālu no vietas, kur dzīvoju. Tur var brīvi uzelpot no ikdienas rutīnas, pārdzīvojumiem un skrējiena, kā arī daudzām emocionālām grūtībām cauri izved un stiprina Dievs. Ikdienā laiku pavadu ar ģimeni. Zinu, ka man ir studiju biedrenes, kas brīvajā laikā cītīgi sporto, un kustības arī palīdz savā veidā atjaunot enerģiju un izvēdināt galvu.
– Tu saņem Vītolu fonda stipendiju. Kādu ceļu nogāji, kamēr pie tās tiki, un cik sarežģīti ir iegūt šo atbalstu?
– Es tiešām varu pateikties par to, ka man ir šāds finansiāls atbalsts, jo sanāk gan iekrāt naudiņu studiju maksai, gan arī apmaksāt dzīvošanu kopmītnēs. Protams, arī palīdz ģimene, cik vien var. Uz Vītolu fonda stipendiju parasti var pieteikties 12. klases laikā, ko darīju arī es, saņemot pamudinājumu no savas vidusskolas klases audzinātājas. Lai tiktu pie stipendijas, nekas grūts nav jādara – galvenais jābūt savai izvēlei par to, kurā augstskolā vēlas studēt, un galvenais – kāpēc, lai tiešām Vītolu fonds gūtu pārliecību par to, ka cilvēks ir nopietns par savu izvēli un cītīgi studēs. Ir jāraksta motivācijas vēstule, kurā jāpaskaidro sava izvēlētā studiju nozare, jāpastāsta par augstskolu un vispār jāatbild uz jautājumu „Kāpēc es uzskatu, ka tieši man šī stipendija ir vajadzīga?" Nepieciešama arī rekomendācijas vēstule, kā arī vidējai atzīmei jābūt virs 7,5 un jāatbilst kādam no kritērijiem, piemēram, ja vidusskolēnam ir ļoti augsti sasniegumi olimpiādēs vai arī skolēns ir bārenis, vai ir ļoti grūts sociālais stāvoklis. Būtībā Vītolu fonda mērķis ir palīdzēt un atbalstīt tos skolēnus, kuri vēlas mācīties augstskolā, bet finansiālu iemeslu dēļ to paši nevar darīt. Kritēriji ir diezgan daudzi, un arī studiju laikā ik pēc katras sesijas nokārtošanas jāiesniedz atskaite par sekmēm, bet tas tādēļ, lai pārliecinātos par to, ka šī stipendija tiek dota tiem studentiem, kuri tiešām mācās, jo stipendijas gribētāju ir diezgan daudz. Vītolu fonda konkurss norisinās vairākās kārtās, kur, iesniedzot visus nepieciešamos materiālus, tie tiek izskatīti sēdē, un potenciālie stipendijas saņēmēji tiek aicināti uz interviju klātienē vai attālināti. Es izvēlējos interviju veikt attālināti, taču līdz šim brīdim esmu bijusi Vītolu fonda birojā kādas divas reizes, un varu teikt, ka kolektīvs ir diezgan mazs, taču ļoti draudzīgs. Kad esmu ciemojusies klātienē, ir ģimeniska atmosfēra, jo darbinieki ir ieinteresēti zināt, kā veicas studiju dzīvē. Kolektīvs ir ļoti pretimnākošs, un, ja rodas kāda grūta situācija vai vienkārši gribas parunāties, Vītolu fonds vienmēr ir vieta, kur esmu gaidīta.
07.05.2024.