Dalība ERASMUS+ apmaiņas programmās ir vērtīga jebkuram studentam. Šo iespēju šogad izmantoja arī RPIVA vokālās pedagoģijas džeza un populārās mūzikas programmas studente, mētrēniete Lolita Krūmiņa, un viņu neilgi pēc četru mēnešu prombūtnes Itālijā un mācībām Conservatorio di Musica „Licinio Refice" aicināju uz sarunu par apmaiņas laikā gūto pieredzi un notvertajiem iespaidiem.
– Kā tu nokļuvi apmaiņas braucienā?
– Jau tolaik, kad uzsāku savas pirmās studijas Latvijas Universitātē PPMF interjera dizaina programmā, man bija sapnis par došanos apmaiņā, taču studiju programmai, ko apguvu, diemžēl nebija noslēgti nepieciešamie sadarbības līgumi. Solīja iespēju rast, bet beigās, līdz pat universitātes absolvēšanai, paliku garu lūpu. Gadu pastrādāju, izlēmu, ka vēlos studēt atkal, un iestājos RPIVA ar jau nospraustu mērķi – iekļūt ERASMUS+ programmā. Augstskolai bija daudz sadarbības līgumu ar dažādām valstīm, īpaši ziemeļvalstīm, taču es vēlējos doties tur, kur ir īsta vasara, turklāt arī mana vokālā pedagoģe ieteica doties uz siltākām zemēm. Pirms diviem gadiem nedēļu biju pabijusi Itālijā, un tur ļoti patika, turklāt mācos vienā kursā ar meiteni, kura iepriekšējā gadā bija kā apmaiņas studente kādā no Itālijas augstskolām un mani iedvesmoja ar stāstiem, ka tur mācības ir labā līmenī, tāpēc izvēlējos par labu šai valstij.
– Pastāsti par sadzīvi viesģimenē!
– Dzīvojām pilsētiņā Frosinone, kas atrodas virzienā uz dienvidiem no Romas (pusotras stundas brauciena attālumā ar vilcienu). Ģimenē, kas mūs uzņēma, bijām vienkopus četras latviešu meitenes, tostarp arī tā meitene, kura bija apmaiņas programmā piedalījusies pirms gada. Jāteic, ka ģimene bija fantastiska. Angliski viņi nesaprata neko, tādēļ bijām spiestas runāt itāliski. Es savulaik studiju laikā LU biju nedaudz mācījusies itāļu valodu, taču, esot vidē, kur jārunā tikai itāliski, sākumā bija grūti izveidot kādu frāzi. Tā nu mēs visas četras sēdējām ar telefoniem rokās un izmantojām tulkotāja palīdzību saziņā. Bieži vien sanāca tāds kā mēmais šovs: vienu vārdu pasaki, bet divus parādi. Vecāki bija ļoti ieinteresēti mūs saprast un sarunāties ar mums tā, lai arī mēs viņus saprastu. Visbeidzot meitenes, kam itāļu valodā nebija pat pamatu, pēc četriem mēnešiem spēja jau izveidot teikumu, savukārt es varēju parunāties vairāk – gan ar ģimeni, gan vietējiem iedzīvotājiem, uzzinot ikdienas un svētku tradīcijas.
Sadzīve bija ērta, jo mums mājās gatavoja ēst, mazgāja drēbes, un nāca pat apkopēja, kas uzkopa istabu. Vienīgais pienākums bija mācīties un, izejot no mājas, pateikt, kurp ejam, lai ģimene neuztrauktos.
Pusdienas ik reizi bija pulksten vienos, un tajās no pirmdienas līdz piektdienai ēdām makaronus (brīnos, kā man tie neapnika – šķiet, izglāba Parmezāna siers). Katru dienu līdz skolai kājām mērojām astoņus kilometrus, jo, kā zināms, Itālijā autobusi kavējas, un vietējie ar tiem nebrauc vispār. Pēc šāda gājiena apetīte pusdienās bija mežonīga.
Vakariņas tāpat kā pusdienas ēdām kopā ar ģimeni, jo tā ir pieņemts, bet brokastis viņi (par lielu pārsteigumu mums) neēd, dzer vienīgi espresso kafiju.
Sestdiena un svētdiena bija vienīgās dienas, kad ēst gatavot vajadzēja pašām.
Visu prombūtnes laiku man ļoti pietrūka latviešu rudzu maizes. Kad draugs atbrauca uz Itāliju ar kilogramīgu „Ķelmēnu" rudzu maizes klaipu, bija doma katru dienu ēst tikai vienu maizes riciņu, lai pēc iespējas ilgāk varētu izbaudīt šo īstās maizes garšu, tomēr sanāca tā, ka puse maizes tika apēsta vienā dienā.
– Un kā veicās mācībās?
– Ņemot vērā, ka RPIVA mācāmies vokālās pedagoģijas popdžeza nodaļā, apgūstot gan pedagoģiju, gan specialitāti – popa un džeza vokālu, Itālijā šīs nozares ir atdalītas viena no otras, līdz ar to mums iedalīja lekcijas no abām studiju programmām, pieliekot klāt vēl arī citus priekšmetus, piemēram, diriģēšanu, kur veicās ļoti labi, bet man īsti pie sirds negāja.
Džeza studijas tur ir augstā līmenī, un interesanti šķita tas, ka studiju biedri lielākoties bija krietni vecāki par mums un ar džezu saistīti jau vairākus gadus. Lai arī mēs savā augstskolā būsim jau ceturtais kurss, mūs ielika nevis pie beidzējiem, bet gan pie pirmā kursa, līdz ar to bija iespēja paraudzīties, kā pamatus iemāca tur. Pasniedzēji bija atsaucīgi un ļoti iedrošināja.
Ļoti daudz bija kontaktstundu. Īpaši fascinēja mūzikas vēstures pasniedzējs, kas lekciju vadīja diskusijas veidā, nevis tā, kā pierasts pie mums – lasot prezentāciju un aicinot studentus svarīgāko pierakstīt. Patika, ka katra lekcija ilga divas stundas un bija diezgan daudz laika komunikācijai ar pasniedzēju un jautājumiem. Interesants bija studiju priekšmets „Dziesmu aranžija", kurā, sadaloties pa grupiņām, aranžējām populāras „Walt Disney" multfilmu dziesmas gan angļu, gan itāļu valodā, kuras vēlāk spēlējām un dziedājām pašu rīkotā koncertā mazajiem skolēniem vietējā itāļu skolā.
Vienīgais, kas man ļoti nepatika (Latvijā gan šis ir augstā līmenī), bija eksāmenu kārtošanas formalitātes. Itālijā, ejot uz eksāmenu vai ieskaiti, pie dežuranta ir jāpaņem sagatavota A4 lapa, kur pasniedzējs ieraksta apgūto mācību un vērtējumu, kā arī parakstās. Tālāk šī lapa jānokopē, kopija jāatstāj sev, bet oriģināls jāiesniedz administrācijā.
Neierasti, ka konservatoriju bija nepieciešams apmeklēt arī sestdienās, bet mazliet neērti bija, ka skolā nebija kondicionētāju, līdz ar to – kad aiz loga bija +38 grādi, klasēs bija ļoti karsti, savukārt lietus laikā – ļoti auksti.
– Ko no itāļu kultūras izdevās pabaudīt?
– Centos maksimāli ieekonomēt, lai izbraukātu tuvējās slavenākās vietas. Romā esmu bijusi, tāpēc otrreiz turp nebraucu, bet aizbraucu uz Sicīliju un izgaršoju turienes tradicionālos gardumus, piemēram, „arančīno" (itāļu val. arancino – fritētas rīsu bumbas ar gaļu iekšā) – par šādu bumbu samaksā 2 eiro, apēd, un visu dienu negribas ēst, „burgermaizi ar saldējumu" (itāļu val. brioche con gelato; noteikti iesaku Sicīlijā nogaršot šādu burgermaizi ar pistāciju saldējumu – tas ir vienkārši debešķīgs), „sicīliešu kannolo" (itāļu val. cannolo siciliano – sablenderēts saldais biezpiens ar šokolādes gabaliņiem u. tml.). Biju arī Venēcijā, Florencē, Ravennā, Neapolē, Amalfi, Pompejā.
Florencē mums mūsu paziņa, itāļu šefpavārs, ieteica nogaršot steiku īpašā kafetērijā „Trattoria Mario", kur ir jāpiesakās rindā un, atbrīvojoties vietai, klientu apsēdina brīvajā vietā pie galdiņa, kur var sēdēt cilvēki no jebkuras pasaules valsts. Gaidot savu pasūtīto ēdienu, ir iespēja aprunāties un iepazīties ar šiem cilvēkiem. Tāpat katrā no pilsētām izstaigājām populārākās vietas.
Visu redzēto būtu grūti atsaukt atmiņā, tāpēc katru dienu Instagram publicēju fotogrāfijas ar katras dienas iespaidu apkopojumu un mirkļbirku #priekabixeitālijā. Ir doma šos stāstiņus kopā ar bildēm izprintēt un izveidot grāmatiņu, kuru pāršķirstīt un atcerēties katru detaļu.
No interesantākajiem mirkļiem varu minēt lielā futbola laiku, kad pilsētiņa (tā atrodas kalnu ielejā) dunēja no atbalstītāju emocijām. Varējām sēdēt pie atvērta balkona un, neskatoties televizoru, saprast, ka ir iesisti vārti.
Ļoti savdabīgi bija svinēt Lieldienas Itālijā. Viņi nevis krāso olas, bet dāvina bērniem lielas šokolādes olas ar dažādiem sīkumiem tajās, kā arī ēd īpašu maizi – tādu kā lielu baranku. Vēl interesanti, ka viņi nesvin vārdadienas, bet slavē svētos, kas katrai dienai ir cits. Piemēram, Svētā Marija sargā ģimeni, un tai par godu pie mājas žoga stāda rozes kā simbolu ģimenes aizsardzībai. To uzzināju, kad painteresējos, kādēļ pavasarī aiz katra žoga uzzied skaistas rozes. Savukārt svinot Jāņus kopā ar mūsu itāļu ģimeni un stāstot par mūsu svētku tradīcijām, secinājām, ka mūsu tauta ir ļoti bagāta gan ar tradicionālajām dziesmām, kuras jau no skolas laikiem mācītas, gan ar ēdienu, kurš ir unikāls un neatkārtojams.
Nepierasti šķita, ka, ejot pa ielu, var pamanīt durvis, pie kurām piestiprināts stārķa siluets ar rozā vai zilu lentīti un uzrakstu, kas vēsta, ka ģimenē piedzimis bērns. Arī mūsu viesģimenē 23 gadus vecajai meitai piedzima bērniņš, un, līdzko mazais bija atvests mājās, visi kaimiņi nāca ciemos ar mazām dāvaniņām un baloniem.
Iesaku jebkuram, kam ir iespēja, interesēties un braukt ERASMUS+ studiju apmaiņas braucienā, jo tā ir neatsverama pieredze, turklāt var iepazīt citu kultūru, citas tradīcijas, līdz ar ko formējas citādāks skats uz pasauli.