Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres rīkotā vidusskolēnu konkursa „100 vēstures mirkļi novadā – vietas un cilvēki" noslēguma pasākums pulcēja skolēnus no 37 dažādām Latvijas skolām, tai skaitā Madonas Valsts ģimnāzijas.
Tuvojoties Latvijas simtgadei, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere izsludināja konkursu 10.-12. klašu skolēniem „100 vēstures mirkļi novadā – vietas un cilvēki". Konkursa mērķis bija apzināt un apkopot stāstus, kas atklātu jauniešu dzimtās vietas „nerakstīto vēsturi". Uzklausot vecākus, vecvecākus, radiniekus, kaimiņus un jebkuru, kas var palīdzēt ar informācijas iegūšanu, skolēniem bija jāuzzina un jāapkopo stāsti par savas dzimtās vietas – mājas, ielas, pilsētas – vēsturi un to, kā dažādi notikumi ietekmējuši līdzcilvēku likteņus vai ikdienu. Konkurss risinājās no 2017. gada 18. novembra līdz šā gada 18. martam. Tajā piedalījās 94 skolēni no visas Latvijas, domrakstus iesūtīja 55. Uz konkursa noslēguma pasākumu, kas 6. aprīlī ritēja Latvijas Universitātes bibliotēkā, tika uzaicināti arī Madonas Valsts ģimnāzijas 10. klašu skolēni: Katrīna Lukaševica, Zane Romuļa, Paula Silava, Elizabete Ozoliņa un Andrejs Valdbergs. Galveno balvu – ielūgumu uz Eiroparlamenta apmeklējumu Briselē 19. jūnijā – laimēja pieci izvirzītie finālisti ar saviem skolotājiem, to skaitā ir Madonas Valsts ģimnāzijas 10.b klases skolniece Katrīna Lukaševica un viņas skolotāja Inga Ķimeniece.
Simtgadei veltītā konkursa darbi stāsta par vēstures liecībām, ko atraduši, dokumentējuši un aprakstījuši vidusskolēni. Piedāvājam fragmentu no Madonas Valsts ģimnāzijas pārstāves Katrīnas Lukaševicas darba „Iegrimstot atmiņās".
„(..) Es šķirstīju albumu, līdz ieraudzīju viņu, savu vecvectēvu. Bet šoreiz es viņu pazinu. Šī fotogrāfija bija no viņa 90. dzimšanas dienas, kas tika svinēta šī gada maijā. Man atmiņā palicis brauciens uz Zemgali, kas bija jautrs un izzinošs piedzīvojums ne tikai man, bet arī viņam pašam. Mēs devāmies aplūkot viņa dzimto pusi – mājas, darba vietu, kur viņš kādreiz strādāja, tuvākos apskates objektus.
(..) Es pazīstu viņu tikai 16 gadu. Visu šo laiku viņš mani ir auklējis, pieskatījis un arī atbalstījis. Neviens pasākums nav iedomājams bez viņa. Ziemassvētkos –
kopīga piparkūku cepšanu un īstās eglītes meklēšana. Lieldienās –
olu krāsošana un ripināšana. Jaunajā gadā – spēļu spēlēšana un brīnumsvecīšu mirdzums vērots kopā. Jāņos vainagu pīšana, tieši viņš man iemācīja uzpīt jāņuzāļu vainagu, un, protams, līgodziesmu dziedāšana, viņš zina visvairāk dziesmu. Lielā kartupeļu talka, lai gan šo pasākumu es labprāt izlaistu, viņš man iemācīja mīlēt darbu, darīt arī to, kas nepatīk. Un tā viņš man ir iemācījis arī vēl daudz citas dzīves gudrības.
Par manu vecvectēvu varētu sarakstīt grāmatu gan par viņa dziesmu zināšanām, gan par neaizmirstamajām ekskursijām, talantu, tēlojot Ziemassvētku vecīti, par viņa labajiem darbiem un visu pārējo. Manam vecvectēvam vēl joprojām ir dažādas aizraušanās – grozu pīšana, ceļošana un sava dārza kopšana. Visi viņam tuvie cilvēki lūdz padomus un palīdzību, kas nekad netiek atteikta."
17.04.2018.