Praulienas pagasta “Liekumu” saimniecei LĪGAI KELLIJAI Līgo diena ir ne tikai vārda diena, bet arī skaisti vasaras saulgriežu svētki. Viņa teic, ka saņem Līgām veltīto uzmanību, nav tā, ka visi svin tikai Jāņus. Līgas un Viļņa Kelliju kuplajā ģimenē Jāņi paliek mazliet otrajā plānā, jo ir pašiem sava Līga.
Līga Kellija (dzimusi Rutka) ir 27 gadus nodzīvojusi Kraukļu pagastā. Atmiņā joprojām saglabājušās krauklēniešu vasaras saulgriežu tradīcijas – jāņabērnu gājiens pa kaimiņu mājām, piepulcinot līgotājus, līdz pat depo Kraukļos, kur vietējo saradies kupls pulks ar jāņuzālēm, aplīgošanas dziesmām. Tādu līgotāju gājienu no kaimiņa pie kaimiņa vairs nav nācies piedzīvot. Šogad Līga ar savējiem Jāņos būs kopā ar māsas Zeltītes ģimeni Kraukļos.
Ar sportisko gēnu
Līgu sportistu aprindās pazīst kā vieglatlētikas daudzcīņnieci. Viņa savulaik ir bijusi Latvijas čempione, un dažus rekordus Cesvaines vidusskolā joprojām nav neviens pārspējis.
Mācības uzsāka Kraukļu astoņgadīgajā skolā. Līga atceras, ka sportā viņu ievirzīja tētis Indulis Rutks, kurš nodarbojās ar vieglatlētiku, arī Līgu iesaistīja skriešanā. Pēc tam fizkultūras stundās Līgas sportiskās dotības Kraukļu skolā ievēroja skolotājs Pēteris Radiņš. Līgai bija labi rezultāti, tāpēc bija jāpiedalās sacensībās. Vēlāk, kad bieži bija jābrauc uz vieglatlētikas nodarbībām pie sporta skolas trenera Zigmāra Gulbja Cesvainē, viņa pārgāja mācīties uz Cesvaines vidusskolu, kur Līga izauga par vieglatlētikas daudzcīņnieci, Latvijas čempioni savā vecuma grupā, iekļuva vieglatlētu izlasē.
– Pieccīņa apvieno barjerskrējienu, tāllēkšanu, augtslēkšanu, lodes grūšanu un 800 m skrējienu. Paņemot klāt šķēpa mešanu un 200 m skrējienu, biju Latvijā pazīstama kā septiņcīņniece. Man visur gāja labi, padevās arī tāllēkšana un augstlēkšana, varbūt šķēpu varēju aizmest tālāk. Punktus saskaitot, savā vecuma grupā cīnījos par godalgotajām vietām.
Kad vajadzēja izvēlēties tālāko izglītības ceļu, man ieteica toreizējo Murjāņu sporta internātskolu, pēc tam studēt Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā. Biju pārāk bailīga, kā bērns nevarēju pieņemt lēmumu pusaudža gados atstāt mājas. Arī treneris Gulbis īpaši neuzspieda, sakot, ka trenēties var arī savās mājās. Nebija arī tā, ka sportot vien tik gribēju.
Pa mammas līniju
Līgai patika ne tikai sports – interese par farmāciju radās jau bērnībā.
– Mamma Rasma Rutka strādāja par feldšeri. Zāles feldšeru punktam gādāja no aptiekas. Kad biju mazāka, mani ņēma līdzi uz aptieku, kur izvēlējās zāles, un vienmēr man ļāva saskaitīt visu, kas mammai bija vajadzīgs, un būt klāt zāļu gatavošanas procesā. Jau toreiz iedomājos, ka gribētu apgūt farmāciju.
Izvēlējos mācības turpināt Rīgas 1. medicīnas skolā, iegūstot farmaceita asistenta profesiju. Tā izrādās ir mana profesija visai dzīvei. Kā no 1982. gada uzsāku strādāt, tā joprojām esmu aptiekā. Uzsāku darbu Dzelzavā, pēc tam Praulienas privātajā aptiekā "Saules lāse", tagad tā ir "Mēness aptiekas" Praulienas filiāle. Nu jau strādāju aptiekā 44. gadu kopš skolas beigšanas. Tomēr aptieka laukos ir vajadzīga, nevar visu aizklapēt ciet, un esmu aptiekāre, kas Praulienas iedzīvotājiem ir savējā.
Veselību aptiekā nenopirksi
Līga atzīst – lai cilvēki varētu nodarboties ar dažādām aktivitātēm, ir jābūt labai veselībai, ko par naudu aptiekā nenopirksi: – Ir reizes, kad vajag zāles, bet ne mazāka nozīme ir tam, kā pats dzīvo. Sanāk, ka ir jāvelta laiks arī fiziskajam darbam, citām nodarbēm, kas iepriecina.
Man laikam ir labi gēni, jo dzīves laikā esmu tikai vienreiz izmantojusi slimības lapu un to pašu reizē, kad gadījās salauzt kājas potīti. Lai arī trauma ir sadzijusi, tā mani piebremzēja, lika arī novērtēt, ko man pašai nozīmē darbs aptiekā. Līdz tam piedalījos dažādās sporta veterānu sacensībās vieglatlētikā, arī augstlēkšanā, tāllēkšanā, jo mums vairāk ir skrējēju un soļotāju.
Mazbērni raujas pie omes
Vilnis Kellijs un Līga Rutka apprecējās 1982. gadā Kraukļos. Ģimenē izaudzināta meita Dace un dvīņi Andris un Māris. Daces ģimene dzīvo Olainē, Andris ir VUGD Vidzemes reģiona pārvaldes priekšnieks, ar ģimeni dzīvo Valmierā, Māris – ugunsdzēsējs Ērgļos, bet saimnieko "Liekumos".
Kad 1989. gadā sākās Breša zemnieku saimniecību laiks, Viļņa un Līgas ģimene uzsāka saimniekot Praulienas pagasta "Liekumos". Līga kļuva par praktisko latvieti, kas strādā gan aptiekā, gan arī dažādus darbus laukos.
– Tagad pa vasaru sabrauc mazbērni, trīs mazbērni no Olaines jau laikus brīdina, ka dzīvos pie omes 92 dienas. Kopā mums ir pieci mazbērni vecumā no 5 līdz 15 gadiem, divas mazmeitas Nikola un Mare; trīs mazdēli – Leo, Mariss un Valdis. Ir jāatrod laiks kopīgajām nodarbēm, arī atpūtai. Šogad viņi ir atbildīgi par malkas kraušanu – salikt piekabē, sakraut grēdā. Brīvajā laikā vēlas peldēties, dažiem patīk vākt ārstniecības augus. Vecākajai Nikolai patīk šahs, ko iemācīja vecvectēvs, savukārt mazbērni no Valmieras aizraujas ar džudo. Visiem kopā patīk spēlēties ar mazu kucēnu, – atziņā dalās Līga.
Vajadzīgs fiziskais rūdījums
Līga dalās atziņā: – Sportiskais rūdījums palīdzējis tikt galā arī ar lauku dzīves grūtumu, savukārt lauku darbi ir norūdījuši. Ne jau vienmēr ir klāt dēli vai vīrs, kas pacels kartupeļu kastes. Nevarētu teikt, ka ir kas sevišķi par grūtu. Ir tā, ka reizēm negribas strādāt, labāk pagulēt, bet, kad aizej un izdari, jūties daudzreiz labāk. Tāpēc jau agrāk vecie cilvēki bija stipri, jo laukos strādāja līdz beidzamajam. 80 gadu vecumā vēl gāja uz kūti, raka piemājas dārziņa dobes, bet, kā to beidza, tā viss – sabruka, – stāsta Līga. Viņa piebilst: – Pati jaunībā no zemnieku dzīves biju stāvējusi tālu. "Liekumos" virziens ir lopkopība, govju ferma, un tagad govis ar aparātiem protu izslaukt, bet ar rokām gan nevarētu. Arī sasiet kārtīgu sieru, kā Līgai pienāktos, tā arī neesmu iemācījusies. Taču dzīve laukos mūs ir izvilkusi, arī bērniem lauku dzīve bija laba skola, viņiem esam iemācījuši strādāt. Lai arī bērniem ir sava dzīve, varu teikt, ka viņi visi ir uz vietas. Galvenais šefs fermā ir Māris, kas saimnieko, un mums par to ir prieks, ka "Liekumos" ir pēctecība.
Uzlādē ekskursijas, iespaidi
Līga atklāj, ka ģimenē ir tradīcija doties arī tuvākos vai tālākos ceļojumos. Viņa atzīmē:
– Ģimene kopā esam aizbraukuši uz Rīgu apskatīt motormuzeju un pēc tam uzspēlēt boulingu, un šis ceļojums joprojām ir atmiņā. Šogad es, meita Dace un divi mazbērni bijām aizbraukuši uz Milānas-Kortīnas olimpiādi kā hokeja līdzjutēji. Esam azartiski hokeja līdzjutēji, redzējām arī pārbaudes spēles Latvijā. Tagad arī pasaules čempionātu futbolā skatāmies.
Mums ir tā, kad esam nolēmuši, ka visiem kopā ir kur jāaizbrauc ekskursijā, noīrējam autobusu un to arī īstenojam. Esam bijuši Liepājā, Daugavpilī, Valmierā u. c. Visa ģimene ir skrējusi arī Rīgas maratonā. Tas, ka vienmēr esi kustībā, palīdz neierūsēt.
19.06.2026.