Dažkārt cilvēka dzīvesstāstu vislabāk raksturo nevis gadi, bet gan tas, cik daudz prieka, siltuma un enerģijas viņš spēj dāvāt citiem. Mētrienietes GUNTAS ZOMMERES dienas piepilda ziedošas rozes, deju soļi, svaigi ceptu kūku smarža un rūpes par ģimeni.
Ar neatlaidību, optimismu un darba mīlestību viņa pierāda, ka seniora vecums nav šķērslis jaunām aizrautībām, sapņiem un aktīvai dzīvei. Viņas stāstā savijas dzīves gudrība, sirds siltums un spēja priecāties par šķietami vienkāršām lietām – ziedu pumpuru, mazbērnu smaidu, labi padarītu darbu un kopā būšanas mirkļiem.
– Manā dārzā aug 153 rozes. Katra ir citāda – nav nevienas vienādas. Neesmu gan nekāda lielā rožu speciāliste, bet visas skaisti aug. Šis laiks rozēm ļoti patīk – mitruma pietiek, jāspēj tik aprušināt un zāli nopļaut. Arī rudenī tās jālaista diezgan daudz, lai ziemā pietiktu mitruma, – sarunu sāk Gunta. – Viss sākās ar to, ka brālis man uzdāvināja rozes stādu. Es vienmēr biju teikusi: cik ilgi var dāvināt grieztos ziedus? Man nepatīk mocīt puķes vāzēs. Tāpēc arī piekritu idejai rīkot dārza svētkus nevis izstādi. Sadarbībā ar Mētrienas pagasta bibliotēku un vadītāju Jolantu Vītolu 4. jūlijā "Dimantos" gaidīšu apmeklētājus, kuri vēlēsies ielūkoties manā rožu kolekcijā. Izdziedāsim vasaru un baudīsim ziedu karalienes skaistumu visā tā krāšņumā. Parasti rozes sāk ziedēt pēc Jāņiem, bet šogad ar ziedēšanu nemaz nesteidzas.
Starp citiem košumkrūmiem un augļu krūmiem dārzā skaisti iekārtojušās dažādāko šķirņu rozes.
– Rozes stādīju tā, lai starp tām varētu izbraukt zāles pļāvējs. Dažas dobes ir tikai trīs gadus vecas. Protams, tās tiek mēslotas ar kūts mēsliem un apsmidzinātas ar līdzekli pret laputīm. Bet ar tautas līdzekļiem gan nav laika ņemties, jo dārzs un citas aktivitātes prasa daudz laika, – atzīst dārza saimniece. – Sākumā man bija tikai viens rožu stāds. Tad kāds uzdāvināja vēl vienu. Reiz ziemā, kad īsti nebija ko darīt, sāku skatīties katalogus. Jo vairāk skatījos, jo vairāk patika. Sāku pasūtīt. Nemaz nešķiroju – tējhibrīdrozes, floribundrozes vai krūmrozes. Ja zieds patika, pasūtīju. Tagad gan saprotu, ka vajadzēja tās sakārtot pārdomātāk. Krūmrozes ir izturīgākas, tējhibrīdrozes smalkākas un vājākas. Ir arī japāņu šķirnes, bet mūsu ziemas tām nav īpaši piemērotas.
Rudenī rozes neapgriežu. To daru pavasarī. Vienu gadu apgriezu pārāk agri, un visas nosala. Tāpēc tagad gaidu ilgāk. Svarīgi rozēm sagatavot dziļu bedri un to kārtīgi samulčēt apmēram 50-70 centimetru diametrā. Pirmajā gadā rozes ziemā sedzu ar kūdru, taču rezultāts nebija labs, tās izsuta. Tagad to vairs nedaru. Rudenī samēsloju. Rozes izdzīvo labi.
Agrāk kļūdījos, pavasarī tās atsedzot pārāk agri. Tad uznāca salnas, un daļa apsala. Tagad esmu pacietīgāka. Man ir jau 66 gadi. Domāju – cik spēšu, tik darīšu. Vairs klāt nepirkšu. Tāpēc cenšos katalogos vairs neskatīties. Darba gan netrūkst. Rokas sāp, bet neko darīt – rozes prasa rūpes. Tāpat arī citas puķes. Piemēram, ziemcietēm nevajag aiztikt saknes, līdz ar to ravēšana notiek, tikai applūcot nezāles.
Puķes priekam un skaistumam
Guntas dārzā vietu atradušas arī greznās pujenes, kurām patlaban ir ziedēšanas kulminācija.
– Manā dārzā šobrīd zied 37 peoniju šķirnes. Ir pat viena ar zaļas nokrāsas ziediem. Tā gan vēl ir ļoti maza. Nosaukumus nezinu. Pērku tās, kuras man patīk. Rožu stādi ir krietni lētāki par peoniju saknēm. Esmu iekopusi liliju dobi, arī šie ziedi man ļoti patīk. Agri pavasarī zied tulpes un narcises. Manu dārzu ir iemīļojušas arī stirnas. Ir noēdušas pīpenes, labprāt mielojas ar rozēm, – pastāsta Gunta. – Patiesībā līdz četrdesmit gadu vecumam dārzs man nepatika, dārza darbi pat riebās. Bet, kad piedzima meita un dzīvojām privātmājā, pa drusciņai sāku stādīt puķes. Tā viss aizsākās. Nu jau sešpadsmit gadus dzīvoju šeit, Mētrienā, un dārzkopība kļuvusi par manu lielāko aizraušanos. Vīrs saka, ka vieglāk būtu, ja apkārt būtu tikai zāliens. Es gan nepiekrītu. Rozes man patīk daudz vairāk.
Augļi, ogas un dārzeņi
Dzīve laukos nav iedomājama bez sava mazdārziņa, kurā tiek izaudzēti tīri un ekoloģiski dārzeņi, kurus pēc tam celt galdā.
– Savulaik mums bija dārzs, audzēju kartupeļus un citus dārzeņus, tomēr jau daudzus gadus tā vairs nav. Nesaskatu vajadzību, jo cik mums divatā ar vīru vajag. Tomēr mums ir ābeles un ogu krūmi. Ir arī sava siltumnīca. Tagad tomātus audzēju spaiņos. Gadiem cīnījos ar kurmi, kurš visu siltumnīcā izcilāja. Vienīgais risinājums bija visu stādīt spaiņos. Gurķus un tomātus ēdam svaigus. Aug arī arbūzs, bet ar to gan īsti neveicas, – atzīst Gunta. – Laikapstākļi ļoti ietekmē ražu. Pagājušā gada vasara bija nekāda, līdz ar to arbūzs arī bija mazs un neizdevās. Cerams, ka šogad nebūs tāds pats rezultāts.
Aizraušanās – dejošana un kūku cepšana
– Man patīk būt kustībā. Kamēr ir spēks, tikmēr jādzīvo, jādarbojas un jākustas, – pārliecību pauž Gunta Zommere. – Daudzus gadus tiku aicināta dejot dāmu deju kolektīvā "Saulgriezes". Tā nu sanāca, ka tomēr piekritu un jau trešo gadu dejoju kolektīvā. Braucam visur, kur aicina. Šajā svētdienā dosimies uz Latgali, uz Spīganu svētkiem. Tur sabrauc dejotāji no dažādām Latvijas malām. Šogad svētki sakrīt ar saulgriežiem. Būs dažādi ūdens rituāli, tradīcijas un priekšnesumi. Mums jādejo septiņas dejas. Dejošana prasa daudz laika – mēģinājumi, koncerti, izbraukumi. Pēdējā laikā gandrīz katru sestdienu kaut kur jāuzstājas. Parasti kolektīvi vasarā atpūšas, taču mums šogad aktivitāšu netrūkst. Kustība palīdz justies labāk. Pēc dejošanas jūtos atvieglota un enerģiska, it kā būtu nometusi vairākus kilogramus. Mūsu deju kolektīvā ir astoņas sievietes. Es priecājos, ka savos gados vēl varu kustēties, dejot un darīt tik daudz dažādu lietu.
Ziema ir laiks, kad dārzā neko nevar darīt, bet Gunta mierā nosēdēt nevar, tāpēc ir atrastas nodarbes arī šim gada periodam.
– Ziemā aizraujos ar kūku cepšanu. Katru sestdienu apmeklējām nodarbības, kur mācījāmies gatavot dažādas kūkas un smalkmaizītes. Kaut ko jau zināju iepriekš, bet daudz ko iemācījos no jauna. Jo vairāk mācos, jo vairāk gribas izmēģināt kaut ko jaunu.
Mazmeitām svētkos vienmēr gribas kaut ko īpašu uzcept. Saldos ēdienus gatavoju ar prieku. Man garšo saldumi, kūkas un konfektes. Savukārt ikdienas ēdienu gatavošana mani vairs īpaši neaizrauj. Labprātāk gatavoju ko interesantu no dārzeņiem, nevis tradicionālos gaļas ēdienus, – stāsta Gunta. – Man nepatīk bezdarbība. Televizoru ieslēdzu reti, galvenokārt vakaros, lai uzzinātu jaunumus. Ikdiena paiet dārzā, mēģinājumos vai kopā ar mazmeitām. Vasarās cenšos viņas aizvest uz dažādām aktīvām nodarbēm – baseiniem, slidotavām, ekskursijām. Dārzs ir mana lielākā aizraušanās. Mājas darbi vairāk ir pienākums. No pavasara līdz rudenim vienmēr ir ko darīt ārā. Ziemā ir grūtāk. Esmu izmācījusies par šuvēju, taču rokdarbi mani vairs īpaši nesaista. Daudz vairāk patīk darboties svaigā gaisā. Kad kustos, jūtos daudz labāk, nekā sēžot uz vietas.
Svētku tradīcijas
– Ģimenē nav neviena Jāņa, īsti šos svētkus nesvinam. Līgo vakarā piedzīvojām skumju notikumu, un šie svētki man vairs nav tādi kā agrāk. Varam uzcept šašliku un pasēdēt ģimenes lokā, taču lielas svinēšanas nav. Sieru pati nesienu – ja gribas, nopērku. Šobrīd jau īsti nav arī, kur nopirkt īstu lauku pienu. Gotiņu paliek mazāk. Agrāk gan, kad kaimiņienei bija gotiņa, visu ko taisīju.
Savukārt Ziemassvētkos visa ģimene sanāk kopā. Mazmeitas muzicē, skaita dzejoļus, spēlē instrumentus. Tie ir mūsu siltākie ģimenes svētki, – atklāj Gunta Zommere. – Priecājos par katru dienu, kad vēl varu strādāt, dejot, rūpēties par rozēm un būt kopā ar saviem mīļajiem. Tas arī ir galvenais spēka avots!
19.06.2026.