#SIF_MAF2022
Annas un Laura Zeltebreju ģimenē aug trīs bērni – Mejuhada (5 gadi), Šarone (4), Karmels (2) -, un pavisam drīz gaidāms ceturtais mazulis. Ģimene dzīvo Bērzaunes pagasta „Lejas Gaiziņos", vecāki spriež, ka laukos var izdzīvot, ja nebaidās no darba. Tomēr ir arī dažas izvēles, no kā šodienas inflācijas apstākļos jāatsakās, izdevumi rūpīgāk jāizvērtē.
– Lielākā daļa ģimenes ienākumu aiziet pārtikai, un to reāli var just. Ļoti jāskatās, ko veikalā pirkt, – atzīst Anna Zeltebreja. Lauris kā piemēru min to, ka, aizbraucot uz Madonu, piecu cilvēku ģimene padomā, vai sevi palutināt ar kebabu kā ierasts vai labāk vienkārši nopirkt bulciņas.
– Par 50-70% sadārdzinājusies jebkāda veida eļļa. Kāpušas arī grāmatu, kancelejas preču cenas, ko pērkam bērniem. Jau no janvāra ir ļoti būtiski augusi degvielas cena, tas laikam ir pat būtiskākais, ko izjūtam, – novērojis Lauris. Anna piebilst, ka mašīnai nupat beigusies tehniskā apskate, šobrīd vēl esot jādomā, vai vērts ieguldīt naudu, lai apskati izietu. – Tāda ir dzīves realitāte, bet mēs nesūdzamies. Vīrs uz darbu brauc ar sabiedrisko transportu, es kooperējos ar vecākiem, kas dzīvo pavisam netālu, ja ko vajag no veikala, palūdzu atvest, – atklāj Anna. Viņai ļoti patīk „rakties zemē", tāpēc paši audzē dārzeņus vecāku saimniecībā, tur kazas, ir vistas, trusis. Šogad ar dārza darbiem mazliet vairāk palīdzot vecāki, tā kā Annai pēdējie grūtniecības mēneši aizrit tieši vasarā.
– Vai esat Madonas novadnieki?
A. Z.: – Esmu no šīs puses, gāju Bērzaunes pamatskolā, pēc tam Madonas Valsts ģimnāzijā. Atgriezāmies pirms kādiem četriem gadiem. Vīrs ir no Krāslavas. Kad apprecējāmies, sākām dzīvot Daugavpilī, bet tur ar darbiem ir pavisam bēdīgi. Daudz kur esmu dzīvojusi un strādājusi. Man ir augstākā izglītība vides plānošanas, dabas aizsardzības jomā, iepriekš arī esmu strādājusi par kartogrāfu. Tagad skatām kādas dzīvesvietas iespējas uz Cēsu, Salaspils, Ogres pusi, jo vīram darbs parasti tur tuvumā.
L. Z.: – Strādāju celtniecībā, un tur vienkārši ir vairāk darba piedāvājumu, augstāka iedzīvotāju pirktspēja. Mans hobijs ir dārza mēbeļu izgatavošana no baļķiem. Kolīdz cilvēkiem mazākas algas, viņi nedomā par skaisto, interesanto, kvalitatīvo, bet gan praktiskāko. No Pļaviņām tālāk, Jēkabpils, Līvāni, tur jau krietni samazinās cilvēku pirktspēja.
– Pastāstiet par savu pašreizējo dzīvesvietu, „Lejas Gaiziņiem"! Tāda zīmīga vieta, kādreizējais sporta un tūrisma komplekss.
A. Z.: – Meklējot dzīvesvietu šai pusē, nejauši iedomājos par šo māju. Sazinājos ar saimniekiem, un viņi bija priecīgi. Esam vienojušies ar saimniekiem par darbu, ko pie mājas darām, pieskatām īpašumu, lai tas neaizietu postā. Šī ēka ir īpaša, tā nav parasta māja. Tā neskaitās kā dzīvojamā māja, tad elektroenerģijas rēķini ir vēl lielāki. Ceļas arī elektrības cenas, bet tas nav tas briesmīgākais. Piemēram, televizora mums nav, nav vispār laika tādam. Par apkuri, ūdeni nav jāmaksā, toties ļoti daudz jāstrādā, pašiem malka jāgādā ziemai un citi tādi darbi. Laukos jau izdzīvot var, tikai ļoti daudz jāstrādā.
Uzaugusi esmu lauku vidē, tāpēc arī šobrīd tādu esam izvēlējušies. Uz dzīvokli mums nebūtu alternatīva pārvākties, bērni ir pieraduši pa āru skraidīt, būt dabā, iesaistīties lauku darbos. Mūsu sapnis, protams, ir sava zeme, māja, bet nav reāli tai nopelnīt, pat ja es strādātu. Ja mantojumā palikusi māja ar zemi, tad labi. Tā ir ļoti liela problēma Latvijā. Cilvēkiem būtu jābūt spējīgiem tikt pie sava īpašuma, neņemot kredītu, kas visu mūžu jāatmaksā. Vienīgais variants – braukt uz ārzemēm, abi ar vīru jau esam tā dzīvojuši. Labi dzīvot tur var, bet ne labi sakrāt, lai ārzemēs kaut ko iegādātos. Ja vienīgi tur sapelnīt dzīvei Latvijā.
– Kā bērniem ar izglītības iestāžu apmeklējumu mācību gada laikā?
A. Z.: – Jau pirms kovida bija doma par mājmācību, pandēmija un Latvijas valdība ar saviem lēmumiem šo domu arī nostiprināja. Bērni arī vēl nav skolas vecumā; kad būs, tad vēl skatīsimies un vērtēsim. Pirmsskolā gan maskas nebija jānēsā, bet ko var zināt, ko turpmāk izdomās. Neatbalstu arī LGBTI virzienu, ko sāk maziem bērniem mācību programmā ieviest. Mēs mācāmies un darbojamies paši mājās. Tas, protams, ir daudz grūtāk, kaut vai tās pašas pārtikas dēļ. Man četras reizes dienā jāgatavo ēdiens, skolā vai bērnudārzā to daudzmaz nodrošina. Valsts sistēma ir iekārtota, lai bērnus, arī ļoti maziņus, liktu bērnudārzā, tad abi vecāki strādā un apmēram vidusmērā var dzīvot. Es neatbalstu tik mazu bērnu, no pusotra gada, laišanu bērnudārzā. Bet es saprotu tos, kas negrib paši fiziski smagi strādāt, rakt zemi, audzēt savu, gādāt malku; ja vajag dzīvokļu rēķinus apmaksāt, citu variantu jau nav. Mēģinām ļoti daudz laika pavadīt ārā. Tādā vidē gandrīz nemaz arī neslimojam, tas ir liels pluss mājmācībai. Bērni varbūt 2-3 reizes pa visu mūžu ir slimojuši – saaukstējušies. Paši vācam tējas, tā bērniem mācu arī biznesu. (Smejas.) Iedodu trauciņu, cik liels jāpielasa, lai naudiņu nopelnītu.
L. Z.: – Mājmācībai plusu ir vairāk, lielais mīnuss – vienam no ģimenes vienmēr jāpaliek mājās un ar bērniem jādarbojas. Bērnudārzā audzinātājai jāpieiet un jāizskaidro daudziem bērniem, te ir individuālais darbs, mācību vielu apgūst koncentrētāk. To, ko iemācījies vecākais bērns, paralēli nedaudz apgūst arī jaunākie. Piemēram, jaunākais bērns, viņam rudenī būs tikai 3 gadi, burtus zina gandrīz vienādi ar vecāko meitu, kurai būs 6 gadi. Mācās viens, to redz un dzird arī otrs. Kad vēl sākās kovids, tas vēl vairāk nostiprināja mūsu viedokli. Daudzi, kuriem bērns bija bērnudārzā, bija spiesti sēdēt mājās ar bērnu, tad jau tam vairs nav nozīmes. Bieži vien ir bērni, kas nelabprāt iet uz bērnudārzu; mājās, novērtējot bērna garastāvokli, uzvedību, saprotam, –
vai tobrīd bērns spēs uztvert mācīšanos vai ejam ārā, spēlējamies. Reti skatāmies multfilmas, biežāk ņemam bibliotēkā vai iegādājamies pazīstamu multfilmu grāmatas – tas ir vērtīgāk. Redzu, ka daudziem bērniem kaitē pārāk pieejamas multfilmas. Vecākiem jāvērtē, ko bērns skatās, tāpat tas tālāk dzīvē var kaitēt uzmanības noturībai, jo kadri ātri mainās, tikmēr grāmatā mēs pie viena un tā paša zīmējuma varam atgriezties daudz reižu un katrreiz pamanīt ko jaunu.
– Vai nesatrauc iespējamais cenu kāpums arī turpmāk, varbūt cenšaties kā iekrāt?
A. Z.: – Iekrāt īsti nesanāk. Nezinu, kā varētu izdzīvot pilsētā, laukos tomēr pats vari rosīties, vairāk ko izaudzēt. Paēduši būsim, to jau nodrošināsim. Ar mašīnu, visticamāk, nebrauksim. (Smejas.) Bet nu jādomā… meža vidū bez mašīnas nevar, taču tas savukārt saistās ar lieliem izdevumiem šobrīd, ziemā tāpat ceļus slikti tīra; varbūt jāskata dzīvesvieta, kas tuvāk darbam, veikaliem.
29.07.2022.