Apritējuši divi gadi, kopš Liezēres pagasta Ozolos pieejams jauns pakalpojums — grupu dzīvokļi.
Grupu dzīvokļu mājā "Ozoli" paredzētās 14 vietas ir aizpildītas (dzīvo 4 sievietes, 10 vīrieši). Iemītniekiem ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi, taču nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.
Sastopam Aivaru no Madonas, kas ir viens no tiem iedzīvotājiem, kas, uzsākot dzīvi jaunajās mājās, ir priecīgs, ka viņam ir sava istaba, sava nodarbošanās – viņš spēlē uz sintezatora, arī komponē. Brauc arī uz Madonu, kur izmanto sociālos pakalpojumus, piedalās pasākumos.
Volodja stāsta, ka iepriekš ir dzīvojis pansionātā, un, ja var salīdzināt, tad "Ozolos" viņš jūtas daudz labāk nekā mājās, arī nedaudz dūšīgāks kļuvis (smaida). Maksims uzsver, ka viņam patīk dzīves apstākļi, patīk darboties virtuvē, novērtē, ka ir sava istaba.
Sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra "Ozoli" struktūrvienības "Grupu māja (dzīvokļi)" vadītāja Sarmīte Pabērza uzsver, ka galvenais uzdevums ir palīdzēt ikvienam šeit sajusties kā mājās.
– Pirmās šaubas un savas iekšējās krīzes esam izdzīvojuši. Visām lietām, lai tās sakārtotos, ir vajadzīgs laiks, kad arī cilvēki, kas te dzīvo, ar visu aprod. Šis bija sarašanas, sastrādāšanās, otra pieņemšanas laiks. Esmu gandarīta par to, ka iemītnieki saka, ka jūtas kā mājās. Varbūt kāds ir pamainījis istabiņu, jo vairāk vēlas sauli, bet kopumā ir labi. Pieredzes apmaiņā apmeklējot citus grupu dzīvokļus, jāsecina, ka pie mums ir foršāk. Viņiem ir tādi apstākļi, kādu citur nav – sava istaba, kur, aizverot durvis, var justies savā pasaulē, un no istabas var iziet tikai pusdienlaikā, blakus istabai ir duša, tualete, visiem ir liela, kopīga virtuve, kur visvairāk patīk uzturēties, arī gatavot ēdienu, ir atpūtas istaba, veļas mazgāšanas telpa. Mums ir arī dārzs, kur var strādāt, sev ko izaudzēt, bet daudzi nav dārza fani. Kopā izdomājām, ka nākamgad veidosim augstās dobes.
Visi mācās rūpēties par sevi paši, būt atbildīgi, veidot savu privāto dzīvi, attīstīt savas intereses, kā arī iekļauties sabiedrībā, būt noderīgi. Viņi izdzīvo daudz jauna, atceras arī savus tuviniekus, mīl runāt, stāstīt, ir, kam šīs ir vienīgās mājas. Iemītnieki ir draudzīgi, svin jubilejas, viens par otru zina vairāk nekā mēs. Pieņemt to, kā katrs dzīvo, nav tik vienkārši – taču ir jāmazgājas, jābūt tīrām drēbēm… Paši iet uz veikalu, sava budžeta robežās iepērkas, plāno, ko vēlētos iegādāties. Braucam ekskursijās, piedalāmies pasākumos, ejam uz sporta spēlēm, kur ieņemam godalgotas vietas, kausus liekam savā istabā. Patīk ekskursijas, iekļaujam apskates vietas, kur ir dzīvnieki, kas patīk daudziem, notiek arī dejas, koncertu, teātru apmeklējums. Ir datorspēļu fani (spēļu atkarību cenšamies ierobežot). Par dažiem liekas, ka jau ir izaudzis tiktāl, lai varētu dzīvot pats par sevi, taču cilvēks par to nav drošs.
Sociālā darbiniece Zanda Roģe dalās novērojumā, ka vajadzīga ieklausīšanās, atbilžu meklēšana: – Katrs cilvēks ir citādāks – viens vēlas, lai ar viņu runā, pievērš lielāku uzmanību, cits – lai liek mierā, netraucē, vēlas norobežoties; un katra vēlmes un vajadzības ir jārespektē.
Režīmā 24/7 dzīvokļu mājā pieejams aprūpētājs, pa dienu strādā sociālais darbinieks, sociālais aprūpētājs. Tiem, kas paliek pa dienu mājās, notiek dažādas nodarbības, savas izziņas takas u. c.
Sarmīte Pabērza piebilst: – To nemāca nevienā mācību grāmatā un arī augstskolā ne – ir jāprot saprasties un sarunāties ar cilvēkiem. Ir, protams, metodiskais atbalsts, iesaistās arī Sociālā dienesta vadītāja Ilze Fārneste, kas ļauj arī mums kļūdīties, līdz savu kļūdu apzināmies un nolemjam darīt citādāk. Esam devuši iespēju te palikt cilvēkiem arī ar smagām diagnozēm. Taču saprotam, ka katrai mašīnai, ja kas nobrūk, ir vajadzīgs remonts. Visi zina arī to, ka te nebūs iedzeršanas.
Zanda Roģe: – Iet visādi, bet dodam iespēju, kamēr vien veselības stāvoklis atļauj. Ir jāizvērtē, cik tālu varam novilkt robežas, lai kāds nekļūst drauds sev un citiem.
Kā uzsvēra vadītāja, ir gandarījums, ka "Ozolu" iemītnieki sadzīvo ar vietējiem iedzīvotājiem, arī darbu sameklē. – Uzskatu, ka mūsu sabiedrība ir izaugusi, lai pieņemtu dažādus cilvēkus. Paldies vēlos pateikt šoferītim, kas no Vestienas uz Liezēri ar savu automašīnu atveda mūsu klientu, kas bija aizbraucis nepareizā virzienā.
23.09.2025.