Medniecība Latvijā bieži tiek uztverta tikai kā hobijs vai brīvā laika pavadīšanas veids, taču patiesībā tā ir daudz plašāks un nozīmīgāks process. Mednieki ne tikai piedalās dzīvnieku ieguvē, bet arī veicina dabas līdzsvara uzturēšanu, regulē dzīvnieku populācijas un sadarbojas ar zemju īpašniekiem, lai mazinātu postījumus lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Sabiedrībā pastāv dažādi stereotipi un ne vienmēr ir pilnīga izpratne par medniecības nozīmi, tāpēc ir svarīgi skaidrot mednieku lomu un darbību.
ARTIS ALMANIS, biedrības "Lubānas MRS mednieku klubs" kolektīva vadītājs, stāsta par biedrību un būtisko medniecības jomā.
– Biedrība dibināta 2005. gadā. Kādreiz šī kolektīva nosaukums bija "Lubānas mežrūpniecības saimniecības kolektīvs". Viss ir gājis savu ceļu – ir samazinājušās platības, protams, ir mainījušies biedri, kolektīvs, bet kopumā dzīvo un pastāv. Medību procesā esmu jau no desmit gadu vecuma. Šī ir 22. sezona, kad esmu oficiāls mednieks. 18 gadu vecumā nokārtoju tiesības un iesaistījos procesā kā pilntiesīgs mednieks. Esmu arī kolektīva vadītājs kopš 2022. gada pavasara. Šajā kolektīvā esmu izaudzis, mēs visi viens otru zinām. Šobrīd esam 24 biedri – tas ir vidējs kolektīvs Latvijā. Mūsu rīcībā esošā teritorija ir nepilni 5000 hektāri, kas arī ir vidējā medību kolektīva platība Latvijā.
– Vai jauni biedri pievienojas, vai tas notiek pasīvi?
– Es teikšu, ka šobrīd pievienošanās notiek diezgan pasīvi. Īsti nevar saprast, kāpēc tā ir. Protams, neesam vienīgais kolektīvs. Mednieki pievienojas sev zināmiem cilvēkiem, kolektīviem. Pēdējos gados arī pilsētā apkārt neredzu jaunos, kas vēlētos iesaistīties. Šis ir mainījies, laikam ejot uz priekšu. Es domāju, ka tas ir saistīts ar brīvo laiku – nāk tehnoloģijas, dažādi gadžeti. Telefoni cilvēkiem atņem laiku, ko varētu pavadīt dabā. Viņi nododas šiem laika zagļiem.
Uzskatu, ka cilvēkam ir jābūt interesei, tad jāiesaistās sarunās par to, ko vispār vēlas un kāds ir redzējums. Tad noteikti var iesaistīties arī kolektīvos, ja atļauj biedru skaits, kas ir noteikts statūtos. Viss ir atrunāts, tāpat kā jebkurā biedrībā. Tas ir kā mazs uzņēmums ar savu budžetu, savu biedru skaitu, veicamajiem darbiem utt.
– Šķiet, ka līdz ar kovida pandēmiju, arī medības ir pieklusušas…
– Kovida laiks ienesa savas nianses. Uz brīdi bija liegts pulcēties, kas medību procesu nedaudz dažādoja. Nav tikai kolektīvās medības, ir arī individuālās medības, un katrām ir savs laiks, termiņi un noteikumi. Individuālās medības no malas nav tik redzamas. Cilvēks izvēlas medību vietu un konkrēto veidu.
Laikam ejot, ieviešas dažādas nianses, bet kopumā ierobežojumi saistībā ar kovidu ir beigušies, un šobrīd var aktīvi medīt. Ja skatāmies uz šodienu, tad dzinējmedību laiks ir beidzies, un šobrīd vairāk notiek individuālās medības, medījot to, kas ir atļauts.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi medību jomā?
– Viens no lielākajiem ir mednieka tēls sabiedrībā. Es arī lietoju sociālos tīklus, un, godīgi sakot, tas, kas tur tiek atainots, bieži vien mednieku nostāda ļoti zemā līmenī.
Mēs redzam, ka notiek dažādi gadījumi, kas sabojā koptēlu. Bet viena indivīda dēļ nevajadzētu spriest par visiem. Katrā jomā ir kāds, kas kaut ko sabojā. Jāskatās uz kopējo pienesumu – kāpēc medniecība vispār ir vajadzīga. Uzskatu, ka jāsāk ar izglītošanu. Tas jāsāk jau no bērna kājas, ģimenē. Ja ģimenē ir šīs zināšanas, bērni ar tām izaug. Nākamais ir skola. Esmu dzirdējis, ka skolās tas kaut kādā mērā tiek darīts. Tas ir ļoti svarīgi – ne tikai atšķirt dzīvniekus, bet arī saprast viņu uzvedību. Ja sabiedrība būtu vairāk izglītota, tad cilvēki nepieņemtu stereotipus vai viedokļus, bet būtu daudz plašāka izpratne par to, kas ir medniecība un kāpēc tā pastāv un ir nepieciešama.
Cilvēkiem vajadzētu pamēģināt aprunāties ar medniekiem vai piedalīties procesā, lai izpratne būtu plašāka. Var aizbraukt līdzi arī individuālajās medībās, pasēdēt tornī, pavērot dzīvnieku kustību, aprunāties. Ja ir interese, cilvēks vienmēr atradīs veidu, kā iegūt informāciju.
– Divi izplatītākie stereotipi: medības ir tikai hobijs, un otrs – medībās iet tikai tādēļ, lai iegūtu gaļu.
– Nenoliegšu, tas ir vaļasprieks, tomēr jāteic, ka medības nekad nav bijis lēts hobijs. Ir jārēķinās ar noteiktām izmaksām. Tas laiks jau ir beidzies, kad cilvēki gāja mežā tikai pēc gaļas. Protams, gaļa ir produkts, kas rodas medību procesā. Tomēr arī tas nav bez maksas. Lai nomedītu dzīvnieku, ir pietiekami lielas izmaksas. Uzskatu, ka veikalā to nopirkt ir krietni lētāk. Tiesa, meža gaļa ir labāka. Dzīvnieks ir barojies ar to, kas ir mežā.
Bet, ja kāds grib vienkārši pašaudīties, tad mežs nav tā vieta, šim nolūkam ir paredzētas šautuves, kur to var darīt droši. Arī es pats nodarbojos ar šaušanas sportu.
Šāvienam, kuru izdara mednieks, jābūt pārdomātam. Ir jāsaprot, kāpēc tas tiek raidīts.
Nesen bija arī šaušanas sacensības – mednieku biatlons. Tas norisinājās pirmo reizi, un paldies Latvijas Mednieku savienībai, kas to organizēja. Tiesa, atsaucība nebija liela, bet daudzos pasākumos sākums vienmēr ir lēnāks. Cilvēki baidās no kaut kā jauna, baidās pamēģināt, bet tas ir ļoti labs veids, kā pavadīt laiku svaigā gaisā un labā kompānijā.
Medību kolektīva ikdiena neaprobežojas tikai ar medībām. Tā ietver arī dažādas talkas, infrastruktūras labiekārtošanu un uzturēšanu. Notiek arī sava veida saliedēšanās pasākumi. Cilvēki pavada laiku kopā, dažādās grūtībās viens otru labāk iepazīst. Tāpat tā ir būšana dabā, relaksācija. Medības ne vienmēr ir saistītas ar ieroča mēlītes nospiešanu. Var aizbraukt uz mežu, paklausīties dabā, vērot dzīvniekus un baudīt to, ko daba sniedz.
– Kāpēc medības nav tikai vaļasprieks?
– Ja vēlies būt mednieks, tev jāiegulda savs brīvais laiks. Tas ir vērtīgākais, kas mums ir. Medniecība ir arī sava veida pakalpojums, kā rezultātā tiek regulētas dzīvnieku populācijas, izņemti vājākie vai slimie dzīvnieki, samazināta populācija, kur tā ir par lielu. Tas viss ir reglamentēts ar noteikumiem un likumiem. Nav tā, kā dažkārt domā, ka mednieks šauj visu, ko redz, vai kas kustas.
– Kāda ir medniecības loma dabas līdzsvara uzturēšanā?
– Viens no aspektiem ir populāciju regulēšana. Piemēram, vietās, kur ir daudz briežu dzimtas dzīvnieku, tie var nopostīt mežaudzes un lauksaimniecības kultūras. Tāpēc jāatrod balanss. Šobrīd jautājums ir pacelts augstā līmenī un ir jāatrod kompromiss. Mednieki drīkst darīt, bet īsti ne līdz galam. Rezultātā cieš viena no galvenajām tautsaimniecības nozarēm.
Tāpat apspriests ir jautājums par vilkiem un to populāciju. Jāteic, Madonas novadā to vienmēr ir bijis daudz. To var izskaidrot ar lielo mežu daudzumu. Vilki dažkārt parādās arī piepilsētās, klejo dienas laikā, dažkārt nebaidās no cilvēkiem. Tas nav saistīts ar mežizstrādi. Tāpat tas nenozīmē, ka tie ir slimi – bieži vien tas ir saistīts ar barības meklēšanu. Vilka galvenā barība ir mežacūkas, bet pēdējos gados to ir mazāk Āfrikas cūku mēra dēļ. Tad seko lielie pārnadži, kurus ir sarežģītāk nomedīt. Līdz ar to vilks meklē citus, vieglāk iegūstamus barības avotus. Dažkārt tie ir suņi vai citi mājdzīvnieki piepilsētās. Ir jāprot pieņemt pareizos lēmumus, lai nenodarītu kaitējumu. Bija laiks, kad vilkiem nebija nekādu limitu. Kad varēja ielenkt, tad medīja. Tas neko lielā mērā nenodarīja populācijai. Vilks ir pietiekami uzmanīgs dzīvnieks, nemaz tik viegli nav nomedījams. Manuprāt, būtu jāmedī nedaudz vairāk, lai izvairītos no uzbrukumiem ganāmpulkiem un mājdzīvniekiem. Protams, no postījumiem nevar izvairīties, bet jāsaprot, kādas ir tendences.
– Dažkārt arī no lauksaimniekiem tiek saņemti pārmetumi par postījumiem, ko nodara meža zvēri.
– Arī šeit ir jāatrod sadarbība. Vienmēr var vērsties pie medību koordinatoriem, kas var palīdzēt rast risinājumu. Visas platības praktiski ir sadalītas starp kolektīviem, un, ja īpašnieks vēlas sadarboties, tiek noslēgti līgumi. Tas laiks ir beidzies, kad mednieki varēja iet, kur grib.
Sadarbība ar zemes īpašniekiem lielākoties ir laba. Mēs arī paši cenšamies laikus novērst bojājumus. Piemēram, bebri būvē dambjus meliorācijas sistēmās. Ja tos nepamana, var applūst gan lauksaimniecības zeme, gan mežaudzes. Tāpēc nepārtraukti jābūt mežā un jāseko līdzi, kas notiek.
Katram kolektīvam ir atrunātas ārējās robežas, kurās tie var darboties. Šīs robežas nevajadzētu pārkāpt. Atliek komunicēt ar teritorijā esošajiem zemju un mežu īpašniekiem, jāsadarbojas ar viņiem. Visu var risināt sarunu ceļā.
– Kā redzat medību nākotni Latvijā?
– Ir sarežģīti, bet ir jāstrādā gan ar nevalstiskajām organizācijām, gan sabiedrību, lai izglītotu. Es domāju, ka medībām nākotne ir. Mēs esam mežu valsts, mums ir daudz dzīvnieku. Jāstrādā ar sabiedrību, jāizglīto cilvēki un jābūt atvērtiem sarunām. Tikai komunicējot var panākt rezultātu.
10.03.2026.