Šobrīd Latvijas kultūras ziņu topā ir vēsts, ka konkursā uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktora amatu pēc Māras Lāces laikmeta Kultūras ministrijas izveidotā komisija no trīspadsmit pretendentiem kā piemērotāko izraudzījusies līdzšinējo LNMM direktores vietnieci krājuma darbā, Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētāju Ivetu Derkusovu.
Tomēr Madonas novada kontekstā un mūsu novadnieku ziņā "Staru" vēl vairāk interesē tie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja darbinieki, kam saknes ir mūsu pusē. Raimonds Lejiņš ir viens no viņiem.
– Darbs mākslas muzejā ir kas tāds, ko es pavisam noteikti savā biogrāfijā nebiju plānojis, – laikraksta uzrunāts, par ceļu līdz pienākumiem Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā vaļsirdīgi saka Raimonds. – Tā ir apstākļu sakritība, ka esmu te nonācis. Pirms savu darba gaitu uzsākšanas skaistajā ēkā mākslas muzeju nekad nebiju apmeklējis. Sākotnēji tā šķita neparasta vide, kurā nokļuvu. Tagad gan vairs tā nedomāju.
– Vai jau skolas gados tevi interesēja vēsture, kultūra, māksla?
– Atminos, ka skolas gados mani interesēja ļoti daudz kas, taču māksla vai vēsture nebija saistoša. Mani vairāk interesēja valodas, ģeogrāfija, sports. Pirmos deviņus gadus mācījos Kalsnavas pamatskolā un šķiet, ka tas, ko pedagogi manī "ielika" toreiz, joprojām veido manu būtību, proti – interesēties un censties pārredzēt plašāku laukumu, jo katrs pedagogs tolaik spēja radīt interesi par savu priekšmetu.
– Kā izskatās tava ikdiena muzejā?
– Esmu mākslas muzeja galvenās ēkas administrators. Tas aptver diezgan plašu pienākumu apjomu – galvenie virzieni ir saimnieciskie darbi un to plānošana, darbs ar apmeklētājiem, muzeja personālu un dažādu pasākumu organizēšana. Mana ikdiena muzejā ir interesanta un ļoti dinamiska.
– Kas šai darbā tevi aizrauj visvairāk?
– Muzeja vidē mani saista darbs ar cilvēkiem – gan kopīgi pienākumi, ko dalām ar kolēģiem, gan iespēja palīdzēt muzeja visdažādākajiem apmeklētājiem un strādāt ar sadarbības partneriem. Tieši apstākļu mainība un dinamika ir tas, kas mani aizrauj.
– Kā tu skaidrotu citiem jauniešiem – kāpēc muzeji joprojām, arī laikā, kad dominē algoritmi, netālu esošs karš un ekonomiskās grūtības, ir svarīgi?
– Muzeji vienmēr bijuši, ir un būs svarīgi arī nākotnē. Tās ir institūcijas, kas glabā mūsu kultūras dārgumus, uztur mūsu nacionālo identitāti un vērtības. Muzeji stāsta nākamajām paaudzēm par to, kas esam mēs paši. Domāju, ka tieši tas arī ir pats svarīgākais, ko jauniešiem reizēm vajag atgādināt, lai atcerētos, kas cilvēkam ir patiesi būtiskais. Tāpēc katram novēlu interesēties un biežāk vai retāk apmeklēt kādu muzeju.
– Kas tevi pašu motivē turpināt izglītoties, attīstīties?
– Man šķiet, ka katru cilvēku attīstīties motivē konkrēti apstākļi, kad rodas jauni izaicinājumi un jautājumi, kā ar kādu uzdevumu tikt galā. Tāpat ir svarīgi, lai interesē tas, ar ko tu ikdienā nodarbojies. Lai attīstītos, ir nepieciešama arī labvēlīga augsne un cilvēki, kas tevi spēj aizraut.
– Kādu padomu dotu jauniešiem no reģiona, kuri sapņo par karjeru kultūras jomā?
– Es novēlu jauniešiem iesaistīties dažādās aktivitātēs, piemēram, apmeklēt mākslas vai mūzikas skolu vai praktiski līdzdarboties kaut vai nelielās norisēs. Tikai tā var saprast, vai cilvēku patiešām aizrauj kāda konkrēta joma.
Tāpat ir nozīmīgi, ja var apmeklēt kultūras norises un nonākt saskarsmē ar personībām kultūrā. Liela loma ir arī izglītības iestādēm un ģimenei, kas var radīt interesi par šo jomu vai organizēt braucienus uz muzejiem, teātri, koncertiem.
– Kas tev Rīgā no dzimtās puses visvairāk pietrūkst?
– Godīgi sakot, visvairāk pietrūkst Gaiziņa puses svaigais gaiss. Reizēm nesanāk atgriezties mājās tik bieži, kā to gribētos. Laukos (mājās) vienmēr ir, ko darīt – arī tā pilsētas vidē nedaudz pietrūkst.
28.04.2026.