Laba kino skatīšanās ir krietni vairāk nekā tikai laika pavadīšana vien — tā ir pieredze, kas spēj aizvest ārpus ikdienas, likt sajust, domāt, augt, pārdzīvot un iedvesmoties.
Katra filma ir kā logs uz jaunu pasauli – dažreiz uz tādu, kas pavisam sveša, citreiz uz to, kas atgādina paša dzīvi, vien prožektora gaismu metot no neierasta skatu leņķa. Kino ļauj ceļot laikā un telpā, iejusties svešos stāstos un atklāt cilvēku pieredzes, ko, iespējams, nekad citādi nepiedzīvotu. Skatoties filmu, izbaudām emocijas – laba filma ļauj būt par līdzpārdzīvotājiem, mudina izprast un kļūt cilvēcīgākiem.
Kino var kļūt arī par spoguli, kurā ieraugām sevi. Tas liek apstāties un apdomāt savus sapņus, bailes, attiecības un mērķus. Laba filma nereti paliek ar skatītāju vēl ilgi pēc tās noskatīšanās, atstājot pēdas domās un sirdī.
Kino skatīšanās pieredzei Madonā ir noteikta vēsture. Kinoteātris „Vidzeme" durvis vēra tālajā 1962. gadā. Laikam ejot, tas piedzīvojis vairākas pārmaiņas. Nomainījušies darbinieki, pēc ēkas fasādes siltināšanas mainījies kinoteātra ārējais izskats, bet, pateicoties kino tehnikas un skaņas aparatūras iegādei, kinoteātris ikvienam interesentam joprojām piedāvā kvalitatīva kino baudīšanas pieredzi. Tas aprīkots ar Barco 2K projektoru un Dolby 3D sistēmu, zāle ļauj sēdvietās pulcēties 158 skatītājiem.
– Kāda šobrīd ir kino apmeklētība un skatītākās filmas, to vaicāju Madonas novada kultūras centra projektu vadītājai Laumai Pētersonei.
– Kino mūsu pilsētā ir iecienīts, kaut tā apmeklētība, salīdzinot ar kādreizējo, samazinājās līdz ar kovida laiku. Cilvēki iemācījās un pierada filmas skatīties mājās. Tas ietekmēja skatīšanās paradumus un veidu, proti, palikt mājās nevis uz kaut kurieni doties. Tas redzams ne tikai par kino, bet pasākumu apmeklējumu kopumā. Protams, ir filmas, uz kurām tauta noteikti nāks. Tās ir populārās Holivudas filmas, ļoti apmeklētas ir visas bērnu filmas – gan animācijas, gan ģimenes. Vidējais apmeklētāju skaits uz vienu kino seansu Madonā ir ap 30 cilvēku, bērnu filmu gadījumā ir pilna zāle un jāplāno papildseansi. Ja redzam, ka filmas apmeklējums ir izpārdots, uzreiz piedāvājam nākamā seansa datumu. Pēdējā no ļoti apmeklētajām bija angļu filma "Minecraft".
Tas, ka visvairāk pārdotie ir tieši bērnu seansi, ir labi. Bērni ir nākamā kino skatītāju paaudze, kura jau no mazām dienām tiek pieradināta pie šāda veida notikuma, ka kino uz lielā ekrāna ir kas daudz īpašāks. Kino realitāte pie mums ir citādāk izbaudāma, nekā mājās, lai cik liels tur būtu ekrāns. Kinoteātrī varam iedziļināties, koncentrēties tikai uz filmu.
– Kino skatīšanās jēga ir arī kopīgā pieredze. Mēs smejamies kopā ar svešiniekiem, pārrunājam redzēto ar draugiem vai dalāmies sajūtās ģimenes lokā.
– Kino vieno – pārlaicīgi un bez robežām. Kinoteātris "Vidzeme" ir Madonas kultūras centra struktūrvienība. Kino rādām ceturtdienās un svētdienās, nereti, skatoties pēc pieprasījuma, nepieciešami papildseansi. Skatāmies uz to, lai piedāvājums nepārklātos ar pasākumiem kultūras centrā un citur pilsētā. Komandā esam pieci: es, tehniskais darbinieks, biļešu kasieris, kontrolieris un apkopēja. Kopējais skatītāju skaits šogad "Vidzemē" ir bijis 4396, kino seansu skaits – 96.
– Galvaspilsētā bez popkorna pusaudži uz filmu nemaz neierodas.
– Pie mums daudzi ņem līdzi uzkodas – popkornu, čipsus, bet skatītāji ir pieklājīgi, filmas laikā viņi pagrauž līdznesto, tomēr nevienam īpaši netraucē. Viss ir adekvāti, arī apkopējai pēc tam problēmu nav. Līdz ar to neesam pret našķošanos saprāta robežās.
Priecājos, ka mums ir sadarbība ar skolām no visa novada. Sadarbojamies arī ar bērnudārziem. Nesen bērnudārza grupas nāca uz animācijas filmu "Telmas ideālā dzimenīte", visiem patika, bērni aplaudēja, bija priecīgi, un tas viņiem bija notikums.
– Kāda ir repertuāra politika kopumā? Cik ātri var dabūt ejošākās, jaunākās filmas?
– Šobrīd tas ir gaužām vienkārši, jo ar interneta pieejamību visas filmas tiek lejuplādētas uz serveriem. Mūsu tehniskajam puisim tiek iedota piekļuve, un viņš filmas lejuplādē. Komunikācija notiek ar filmas izplatītājiem, ko veicu es. Plānoju repertuāru, uzrakstu, kuras filmas nākamajā mēnesī vēlamies rādīt, un vēlāk aizsūtu konkrēto datumu un laiku. Ir tā saucamās atslēgas, kuras tiek iedotas, bet tās darbojas tikai uz laiku. Pēc tam, kad filmu parādām, šī atslēga vairs nedarbojas.
Runājot par repertuāru, izvēlos iespējami dažādas filmas. Zinu, ka būs tādas, uz kurām atnāks maz skatītāju, bet tāpat tās iekļaujam repertuārā, lai piedāvājums būtu iespējami plašs. Rādām gan Holivudas ražojumus, gan latviešu filmas, Eiropas filmas, dokumentālās filmas. Kā pašvaldības iestādei tas ir mūsu pienākums – rādīt ne tikai "pelnošās" filmas, bet nodrošināt kino daudzveidību. Novadā esam vienīgais kinoteātris, mums ir interese, lai atbrauc cilvēki arī no tālākām vietām. Tas notiek, ne tik sen bija ģimene no Cēsīm, kas vēstīja – uz Madonu atbrauca intereses dēļ – paskatīties un izjust atmosfēru. Ekrāns, skaņa, gaisma pie mums ir labā kārtībā, bet tas, ko vēlētos uzlabot, ir telpas. Pašvaldības līdzekļi šai virzienā nesniedzas, jo primāri ir svarīgi nodrošināt tehnisko aprīkojumu: labu projektoru, labu tā apkopi, labu skaņas sistēmu. Esmu dzirdējusi, ka daudziem pie mums patīk sendienu gaisotne, kas raisa nostaļģiju. Mūsu kinoteātris ir tāds, kāds tas bija jau pirms daudziem gadiem. Ir māju sajūta, nav bijis eiro remonts, ir saglabājusies vēsturiskā elpa, ko cilvēki novērtē.
– Kā skatītāji atsaucās bezmaksas tiešraides translācijām no Pasaules čempionāta hokejā?
– Hokeja čempionāta pārraides bija mūsu iniciatīva, jo arī paši esam hokeja fani. Atsaucība bija laba, uz pirmo spēli ieradās teju puszāle, kas ir apmēram 70 cilvēki. Sporta fani šo iespēju izbaudīja. Uzskatu, ka kinoteātrim ir jādzīvo un jāseko līdzi visam, kas notiek, un ceram šo tradīciju turpināt.
– Kā ar kino izrādīšanu brīvdabā?
– Esmu par to domājusi un labprāt īstenotu, bet tas ir dārgs pasākums, jo no Rīgas jāved īpaša tehnika, vajadzīga arī tehniskā komanda, kas visu nodrošinātu. Līdz ar to tās būtu prāvas izmaksas, tāpēc skatīsimies, vai varēsim to atļauties.
Esmu sapratusi, ka savulaik cilvēkiem, kas darbojās kino industrijā, bija ciešāka sadarbība. Notika tikšanās, tagad tās ir retāk, viss ir elektroniski. Mazāk ir radošo seansu, kuros atbrauc filmas režisors, radošā komanda. Tie, kuriem filmas interesē, seko informācijai sociālajos tīklos, viņi noklausās režisoru stāstus tiešsaistē, nav tik izteikta vajadzība pēc tikšanās klātienē. Tomēr uzskatu, ka tradīcija tikties un apmainīties emocijām un viedokļiem klātienē saglabāsies. Visam ir sava vieta, un, neskatoties uz to, ka skatīšanās paradumi mainās, kino paliks. Kur nu bez tā!
20.05.2025.