— Beidzot reforma notika, un dzīve turpinās. Mēs, varakļānieši, arī bijām tādā kā neziņā, tagad ir iestājies miers, — tā par Varakļānu iekļaušanos Madonas novadā saka Varakļānu sociālā dienesta vadītāja Aina Kanča.
– Gads sākās, visi gaidīja vēlēšanas, tās notika, tagad jau zinām ko vairāk, jūtamies drošāk. Pirms tam bija arī visādas runas – vai būs darbs, vai nebūs. Tagad, domāju, ka viss jau ir sakārtojies, atliek gaidīt nākamo gadu. Līdz šā gada beigām mums paliek vēl Varakļānu novada apstiprinātā struktūra un saistošie noteikumi. Seniori jau gaida biļetes ar 50% atlaidi autobusos novada teritorijā. Cilvēki neizprot, ka līdz 31. decembrim vēl strādājam pēc Varakļānu novada pašvaldības saistošajiem noteikumiem, ka izmaiņas būs tikai no 2026. gada 1. janvāra. Esmu jau teikusi, ka mainās deputāti, mainās valdības, bet mums sociālajā jomā nav laika gaidīt – cilvēkiem ir nepieciešams atbalsts, pabalsts, aprūpe. Klienti paliek, nekas nemainās, – domās dalās Aina Kanča.
Viņa piebilst: – Pēc manām domām, būt mazam novadam bija privilēģija, nekā būt daļai no liela novada. Tas ir kā lielā ģimenē, kur ir pieci bērni, un visiem ir savas vajadzības.
Sociālajā jomā ir tā, ka vairāk vai mazāk visā valstī sociālās palīdzības grozs, tā piepildījums ir noteikts. Protams, atšķirības ir. Mazajiem novadiem vienmēr ir bijusi problēma – vai varam nodrošināt visus pakalpojumus, kas ir vajadzīgi. Te ir runa par speciālistiem, par vietu – vai būs speciālisti, vai būs darbinieki. Šajā gadījumā priecājos, ka Madonas novadā ir izstrādāti un sakārtoti sociālie pakalpojumi, ir palīdzība, kas mums pietrūka darbā ar bērniem, kam ir funkcionāli traucējumi. Mums pietrūka, piemēram, atbalsta centra bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, smilšu terapijas kabineta. Tās ir lielas izmaksas, bet ir atšķirība, ka jau ir izstrādāta metodika, dokumentācija, esam arī jau pazīstami.
Sadarbību ar kolēģiem viņa novērtē atzinīgi: – Pie mums ir bijusi Madonas Sociālā dienesta vadītāja Ilze Fārneste, esmu saziņā ar kolēģiem Madonā, varu vienmēr pajautāt, saņemt atbildes. Uzsākam strādāt ar jaunajām datorsistēmām, apgūstam programmas, mācāmies, jo tagad tik daudz informācijas ir kopā.
Katrā reformā ir bijis arī satraukums, vai būs darbs, vai paliks, tā, kā ir, vai kas mainīsies. Aina Kanča nenoliedz:
– Par pārmaiņām runājām ar deputātiem Zigfrīdu Goru un Artūru Čačku, kad viņi bija atbraukuši, lai tiktos ar darbiniekiem, atbildētu uz jautājumiem. Saruna bija produktīva. Runājām arī par nākotni. Ja kādreiz bijām kā novada dienests, visas funkcijas bija jānodrošina, mēs varējām izvēlēties vienu vai vairākus darbiniekus, tagad esam daļa kopējā novada Sociālajā dienestā, un daudzas lietas jau notiek. Jāsaprot arī tas, ka iedzīvotāju skaits samazinās. Ja pēc likuma ir vajadzīgi trīs sociālie darbinieki, ir jāskatās, kāda ir reālā situācija. Varakļāni ir mazpilsēta, mēs strauji novecojam, jaunu cilvēku varēja būt vairāk. Varakļānu vidusskolas 1. klasē mācības uzsāk 16 bērnu (ir bijuši 20 un vairāk). Digitalizējamies, tagad daudzas lietas var nokārtot elektroniski, iespējams, ka kaut kas uz vietas samazināsies, ar to ir jārēķinās.
Mums ir atsevišķs mājas aprūpes pakalpojums, ko nodrošina mobilā aprūpes grupa – četri cilvēki, specializētais transports. Cik saprotu, šis pakalpojums būs arī turpmāk, Madonas novada domē deputāti to ir pārrunājuši, ka šo struktūrvienību ir jāsaglabā (Madonas novadā līgums noslēgts ar "Samariešu apvienību"). Jautājums ir par budžetu, līdz gada beigām strādājam ar savu veco budžetu, nezinām, kāds būs jaunais. Biedrība "Pieaugušo attīstības projekts" nodrošina zupas virtuves pakalpojumu, bet pašvaldība iesaistās finansiālā atbalstā. Augustā Madonas novada pašvaldības deputāti pieņēma lēmumu līdz gada beigām atbalstīt zupas virtuves darbību, kad cilvēki trīs reizes nedēļā tiek pie silta ēdiena.
Aina Kanča ir dzimusi Ludzas pusē, bet nu jau iedzīvojusies Varakļānos.
Savulaik izvēlējusies apgūt sociālā darbinieka specialitāti. Par Varakļānu sociālā dienesta vadītāju Aina Kanča strādā no 2009. gada. Pirms tam veica sociālās darbinieces pienākumus darbā ar ģimenēm un bērniem, 7 gadi ir nostrādāti Varakļānu pansionātā par aprūpētāju, bet 15 gadi – par bērnudārza audzinātāju.
– Darbs nav viegls, bet kādam tas ir jādara. Sociālo darbinieku ikdienā līdzi nāk prasmes, ko iemācījuši vecāki. Mani vecāki mācīja – ja esi uzņēmies kādu darbu, tas ir jāstrādā. Pa vidu ir ģimene, izaudzināti trīs bērni, prieks par četriem mazbērniem, piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē.
09.09.2025.