Kamēr daļa jauniešu domā par iespējām ārpus savas dzimtās vietas, daudzi izvēlas palikt šeit un darīt, ar idejām, darbiem un atbildību stiprinot savu pagastu un novadu. LĪVA RĒĶE ir viena no šiem jauniešiem — aktīva projektu īstenotāja un labdarības akciju organizatore. Projektu pieteikumi, pasākumu plānošana un sadarbība ar pagasta un novada iestādēm nav viņas pienākums, bet gan izvēle. Jauniete, izrādot iniciatīvu, pierāda, ka arī mazā kopienā var domāt lielos mērogos un ar konkrētiem darbiem popularizēt sava pagasta vārdu valstī. Savu dzīvesvietu Līva no sirds sauc par mājām, un mājas stiprina ar darbiem, ne tikai domām.
– Lūdzu raksturo, ko tev nozīmē būt savas dzīvesvietas patriotei?
– Visu laiku esmu blakus sava vecuma bērniem un jauniešiem, redzu, kas viņus interesē, ko viņi grib, līdz ar to arī – kas mani pašu aizrauj un piesaista. Noteikti esmu Madonas un it īpaši Madonas novada multifunkcionālā jaunatnes iniciatīvu centra „KUBS" patriote. Tur es atrodos ikdienā, tā ir mana apkārtne, un es vēlos to uzlabot, iepriecināt savas mazās kopienas ļaudis. Uzskatu, ka nav iespējams dot pozitīvu pienesumu citiem – ne sabiedrībai, ne vietai, kurā esi, – ja neesi pārliecināts par sevi. Man ir svarīgi justies par sevi drošai, būt pašpārliecinātai. Kas vēl ir būtiski – būt ziņkārīgai. Ja man neinteresētu, ko citi domā, vai negribētos „ielīst tur, kur nevajag", es noteikti nebūtu darījusi neko no tā, ko darīju. Es domāju par citu problēmām, man ir svarīgi iedziļināties un palīdzēt rast tām risinājumus. Tomēr vienlaikus ir būtiski, lai to, ko grib citi, gribu arī es – lai tas man šķiet saistoši un interesenti. Kurš gan nevēlas izpatikt arī sev un saņemt kādu ieguvumu?
Galvenais neklausīties negatīvajos komentāros, kas man liekas ir ļoti sarežģīti, sevišķi jauniešiem. Tik daudziem ir šaubas par visu, bet es gan no savas ģimenes, gan apkārtējiem esmu iemācījusies, ka nevajag ņemt vērā slikto, ko par tevi domā vai saka. Tas mēdz būt grūti, jo bieži vien viss sliktais, kas tiek apslāpēts sevī, uzpeld un iedur sirdī, tomēr pienāk brīdis, kad tas kļūst vienaldzīgs. Ja es būtu ieklausījusies visā negatīvajā, ko man ir teikuši, neko nebūtu sasniegusi. Ir jātic sev, jo bez pašpārliecības neviens neko nevar panākt.
– Pastāsti par projektiem, kas īstenoti, pateicoties tavai iniciatīvai!
– Man ir ļoti paveicies ar to, ka idejas uzrodas pašas no sevis, tā īsti pat nepiedomājot. Galvenais ir šīs idejas uzreiz pierakstīt, jo tad tās iesēžas prātā un liek par sevi domāt vairāk un vairāk. Esmu piefiksējusi, kā vienkārši, sēžot savā nodabā, galvā iezogas doma – no šī varētu sanākt kaut kas labs. Man visnozīmīgākais un svarīgākais ir pats pirmais projekts. Tas bija oficiāls projekts, tapa pateicoties Madonas novada pašvaldības līdzfinansējumam. Rīkoju „Meiteņu dienu", un tās ietvaros runāju ar viņām par to, par ko skolā ikdienā, iespējams, nerunā. Projekts aktualizētja to, ka visos Madonas novada jauniešu centros meitenēm ir pieejamas intīmās higiēnas preces jeb tā sauktais SOS skapītis. Man pašai ir bijusi slikta pieredze tajā, tāpēc uzskatīju, ka ir svarīgi par to informēt meitenes, lai viņām nebūtu šādas pieredzes. Ticu, ka meitenes, kas piedalījās šajā tikšanās reizē, ieklausījās manos padomos. Tā bija arī kā atpūtas diena. Ir pagājuši divi gadi kopš tās reizes, un esmu gandarīta, ka izdevās sasniegt iecerēto. Pagaidām gan otrreiz nav izdevies noorganizēt tādu pašu pasākumu, bet es ticu, ka tas ir tikai laika jautājums. Nevaru nepieminēt arī labdarības akciju „No sirds uz sirdi", ko organizēju Grašu bērnu ciemata bērnu sapņu piepildīšanai. Biju sev apsolījusi – ja tikšu nominēta jaunatnes lietu gada balvai „Sudraba gailis", uzrīkošu lielu pasākumu. Nevienam nebiju par to teikusi, tikai sev klusībā devu šādu solījumu. Dabūju balvu, sapratu, ka būs jārīko pasākums, un paskat, cik liels tas beigu beigās izvērtās. Labdarības akcijas laikā tika saziedota liela naudas summa. Man šis pasākums bija ļoti svarīgs, un tas palīdzējis man tikt tālāk. Finansējuma vispār nebija, labdarības akciju izdevās noorganizēt tikai no idejas. Ja pirms diviem gadiem „KUBA" vadītāja Laura Zariņa nebūtu iedrošinājusi mani uzrakstīt projektu un es nenoticētu savām spējām, nekas nebūtu izdevies.
– Brīvprātīgais darbs ir tava ikdiena.
– Jā, visi šie projekti ir mana brīva griba. Neviens neprasa, lai tos organizēju. Esmu darījusi un daru arī mazus darbiņus – tīru, palīdzu ikvienam, kam tas nepieciešams. Man ļoti patīk strādāt nometnēs, vadīt radošās darbnīcas. Gribu satikties ar cilvēkiem, runāt ar viņiem. Īpaši man patīk darbs ar bērniem. Brīvprātīgo darbu veicu jau trīs gadus.
– Pirms diviem gadiem saņēmi „Sudraba gaili" nominācijā „Izaugsme". Noteikti sajūti, ka esi „izaugusi" pa šo laiku.
– Protams! Jau tad jutu mazu progresu, bet „Sudraba gailis 2025" motivēja mani vēl vairāk. Tas lika iet uz priekšu, sasniegt vēl augstāku līmeni. Vārds „izaugsme" mani tik ļoti iepriecina! Darot to, kas patīk, es sasniedzu augstus rezultātus. Ejot uz skatuvi pēc balvas, jutos tik pacilāta – cilvēki man aplaudēja. Šis atbalsts man palīdzēja augt, iet tālāk. Nezinu, kā būtu bijis, ja es nedabūtu balvu. Ticu, ka bija lemts tā notikt, lai arī nebiju pārliecināta, ka saņemšu nomināciju. Lai gan tas notika pirms diviem gadiem, joprojām esmu pacilāta. Saka, ka nav jākavējas pagātnē, ir jādomā par šodienu, bet, ja ir noticis kas pozitīvs, jāturpina iespaidoties un ticēt, ka joprojām spēju. Lai gan šobrīd man nav jaunu ideju, ticu – ja varēju tad, varu joprojām.
– Atceries pirmo impulsu, kas pamudināja sākt rīkoties?
– Vislielākais iemesls jeb impulss, kas lika sākt darīt, ir vide man apkārt. Ja ap mani ikdienā ir pozitīvi cilvēki, kuri iedrošina, atbalsta, tas ļauj nebaidīties. Satiekot sava vecuma vai vecākus jauniešus, uzklausīju viņu pieredzes stāstus, un tas ļāva saprast – es vēlos darīt tūlīt un tagad! Man nav jāgaida kā mazam bērnam, kurš sapņo, ka, izaudzis liels, strādās iecerētajā profesijā. Kad par tevi fano, atbalsta, saka, ka tu vari to paveikt, iedrošinājums ir neizmērojami liels. Apkārtējā vide ir arī cilvēki, kuriem ir kādas problēmas, kuri tic, ka tu ar savu darbu vai palīdzību varēsi tās atrisināt vai iepriecināt, un, iepriecinot citus, tu priecājies pats. Visas šīs emocijas miksējas kopā. Pietiek ar vienu mazu prieku, lai jau nākamajā brīdī tā būtu neizmērojami daudz.
Bieži domāju, ko vēlos darīt nākotnē, un visa šī darbošanās man ļauj par to domāt padziļinātāk. Tikai darot, var saprast, vai tas, ko dari, ir tas, ar ko vēlies saistīt savu dzīvi. Atceros, cik laimīgi bija Grašu bērni, kad labdarības akcija noslēdzās uz tik pozitīvas nots. Smaidi viņu sejās bija mana lielākā alga par paveikto darbu. Šādos brīžos vairs nav šaubu – darīt vai nē.
– Lai sasniegtu rezultātus, vajadzīga laba atbalsta komanda, bet ne mazāk svarīga ir sadarbība ar pagasta un novada iestādēm.
– Viss atkarīgs no tā, ko uzrunā. Madonas novada uzņēmumi un dome, arī jauniešu centri vienmēr priecājas, saņemot kādu jaunu iniciatīvu. Taču, zinot to, cik bieži ikdienā šīs iestādes saņem iniciatīvas, pašam jāgrib un jāmāk klātienē tikties ar institūciju vadītājiem vai pārstāvjiem, lai spētu pārliecināt, kāpēc tieši tava ideja ir laba un vajadzīga. Sūtīt vēstuli e-pastā nav piemērots risinājums, jo tāda veida komunikācija neuzrunā. Labu sadarbību var veicināt un stiprināt, tikai tiekoties aci pret aci. Man ir izdevies veiksmīgi sadarboties ar „KUBU", arī pašvaldību. Protams, jāspēj pārliecināt par savas idejas unikalitāti. Katram ir kāda ideja, bet kāpēc tieši tava ir labākā? Sliktākā pieredze, ko atceros – kad uzrunātie sponsori ignorē aicinājumu atbalstīt. Labāk uzreiz pateikt nē, nevis nelikties zinis.
– Jauniešu iniciatīvas gan palīdz popularizēt pagasta un novada vārdu plašāk, gan dod neatņemamu pienesumu attīstībā.
– Ticu, ka daloties savās iecerēs, domās un iniciatīvās, jaunieši tieši vai netieši motivē un iedvesmo cits citu. Ik gadu pieteikumi iniciatīvu projektiem aug, un tas pierāda, ka jauniešiem ir interese darīt. Labas lietas vairojas, un man ir milzīgs prieks, ka jauniešu vidū dzimst tik labas idejas. Varbūt no divdesmit cilvēkiem interese radīsies vienam, bet tas ir jānovērtē, jo viens ir vairāk nekā nekas.
24.03.2026.