Bērnu zobārstniecības pakalpojumu pieejamība reģionos kļūst arvien lielāka problēma — vecākiem nereti nākas gaidīt pat gadiem ilgi, lai viņu bērni tiktu pie speciālista. Dažviet uz viena ārsta pleciem gulstas visa novada bērnu aprūpe, un tas nozīmē neizbēgami garas rindas un risku, ka palīdzība netiks sniegta laikus. Ar šo izaicinājumu savā darba ikdienā saskaras arī zobārste MARTA JAKUŠA, kura, neraugoties uz grūtībām, cenšas nodrošināt kvalitatīvu aprūpi visiem mazajiem pacientiem, un aicina savā komandā Lubānā pievienoties jaunus kolēģus.
– Cik bērnu šobrīd ir Lubānas prakses pacienti, un, vai „gribētāju" skaits pieaug?
– Esmu pieaugušo zobārsts, bet palīdzību neatsaku arī bērniem. Katru dienu Lubānā nestrādāju, jo man ir vēl citas darba vietas. Vidēji reizi nedēļā uz divām dienām ierodos Lubānā, un, paskaitot divu mēnešu griezumā, vidējais bērnu skaits, ko vienas dienas laikā pieņemu, ir divpadsmit līdz četrpadsmit. Tas ir ļoti ievērojams skaits, un strādāt ar bērniem, ir diezgan izaicinoši. Pacientu skaits, kuriem nepieciešams šis pakalpojums, pieaug, tāpēc, ka gan novadā, gan reģionos visā valstī ir diezgan liela problēma ar zobārstniecības pakalpojumu pieejamību. Cenšos būt mūsdienīgs zobārsts un gribu bērnam būt draugs, lauzt stereotipu par pagātni. Zobārstam jārada saikne sevi arpacientu, liekot bērnam apzināties un ticēt, ka viņš nevis darīs sāpes, bet būs draugs un palīdzēs. Tas ir ļoti svarīgi, un šo ārkārtīgi garo rindu dēļ, īstenot šādu veiksmīgu sadarbību starp zobārstu un bērnu, ir praktiski neiespējami. Lielākoties bērni ierodas jau ar sāpēm, jo situācijas paliek akūtas. Mazie caurumiņi pārvēršas par lieliem caurumiem, gaidot garajās rindās, līdz ar to manu uzskatu par to, ka bērns un zobārsts ir draugi, ir praktiski nereāli sasniegt. Kā es gribētu, lai veidojas saikne starp bērnu un zobārstu? Pirmajā vizītē būtu jābūt tikai apskatei, kuras laikā runājamies, iepazīstamies, lai bērns saprot, ka zobārsta kabinetā patiesībā ir forši. Šajā vizītē izrunājam zobu kopšanas paradumus. Nākamajā reizē jātiekas ar higiēnistu, kurš zobiņus nopucē, nopulē, paskaidro, kā pareizi tīrīt zobus, izrunā visu par ēšanas paradumiem gan ar bērnu, gan vecākiem. Trešajā vizītē, tiekoties ar zobārstu, jāsalabo mazs caurumiņš, jo es pieņemu, ka ideālā pasaulē bērns nenāk pie zobārsta ar akūtu gadījumu. Un ceturtā reize ir tā, kad bērns jau uzticas zobārstam un saprot, ka šoreiz vajadzēs lietot anestēziju, ka būs dūriens, un mazais to atļauj darīt, apzinoties, ka tiks salabots liels caurums. Šāda pakāpju ārstēšana būtu bērnam emocionāli veselīga, bet reģionā to īstenot ir nereāli, un es pati eju pret savas ideālās pasaules vīziju.
– Nemitīga atrašanās šādā situācijā noteikti rada „izdegšanu…"
– Jā, tas daudziem ārstiem rada „izdegšanu" un nevēlēšanos strādāt ar bērniem, jo visu laiku jābūt saskarē ar akūtiem gadījumiem. Pirmajā vizītē bērns zobārstu redz ar šļirci, nākas veikt anestēziju un bieži vien zobiņš jau ir ar strutām, tāpēc anestēzija tik labi nedarbojas, un sāp tik un tā. Uzticība ārstam samazinās vismaz uz pusi. Pirmajā reizē ieliekam zobā zāles, bet atnākot otrreiz, bērns vairs zobārstam neuzticas. Un divdesmit minūtes no atvēlētajām trīsdesmit, nākas pavadīt bērnu pierunājot. Man patīk, ka vecāks ir līdzās kabinetā, viņš redz, ka bērnam netiek darīts pāri un iepazīstas ar ārsta pieeju. Protams, vecākiem ir žēl sava bērna, ārsts cenšas darīt visu tā, lai sāpju būtu pēc iespējas mazāk. Taču tie gadījumi, kad bērnam ir pilna mutīte ar caurumiem, bet viņš ir paklausīgs, pacietīgs, atjauno degsmi palīdzēt mazajiem pacientiem.
– Jūsu pacientu lokā ir tikai Madonas novada bērni?
– Šis ir vēl viens sāpīgs jautājums. Lai gan strādāju Lubānā, arī vietējie bērni ir spiesti gaidīt rindās. Manā praksē valda godīguma princips – kad vecāki piezvana, lai „ieliktu" bērnu rindā, neprasām, no kuras puses viņš ir. Reģistrējam pacientu rindā un godīgi pasakām, ka būs jāgaida aptuveni pusotrs gads. Tas izklausās skarbi, un man ir tiešām kauns šos vārdus atkārtot, taču tā ir patiesība. Kad kādam bērnam pilnībā visi zobi ir salaboti, atgriežamies pie rindā pierakstītajiem un varam piedāvāt uzsākt zobu labošanu. Mums ir pacienti no Rēzeknes, Jēkabpils, Alūksnes novada. Nekad par sevi reklāmas neesam izvietojuši, atsauksmes „ceļo" no mutes mutē. Šobrīd rindā gaida sešdesmit pieci bērni.
– Kā praksē darbojas valsts apmaksātā zobārstniecība bērniem?
– Lielos vilcienos tiek apmaksāts viss, bet citās zobārstu praksēs resursa kapacitāte ir, piemēram, tikai četri bērni dienā. Citviet pastāv arī maksas rindas. Man tas nešķiet godīgi, tāpēc manā praksē maksas rindas netiek veidotas. Valstiski runājot, vienreiz gadā Nacionālais veselības dienests izskata cenu pieauguma situāciju un piešķir katrai pozīcijai paaugstinājumu. Zobārsts no savas puses izvērtē, cik pacientus gadā aptuveni viņš varēs pieņemt, kas ir pilnīgi nereāli izdarāms, jo tā ir tikai sava veida minēšana. Prognozētais skaits tiek iesniegts, ik pēc pusgada notiek pārskatīšana un veidojas pārstrādes. Citi šīs kvotas neizstrādā, bet manā gadījumā rodas pārstrāde, kas pakārtoti rada lielu stresu. Un summa, ko paredz valsts kompensācija, ir salīdzinoši zema. Par to nevar iegādāties augstas kvalitātes materiālus. Tas viss, pieklājīgi izsakoties, ir bēdīgi. Par finansējumu runājot, ja ārsts grib strādāt ar bērniem, zobārstniecībai jāiegulda sava nauda, kura reizēm netiek atgūta pat pusgada garumā. Piemēram, šobrīd ir izveidojusies pārstrāde vairāku tūkstošu apmērā. Un šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc zobārsti nevēlas strādāt par valsts kompensācijām.
– Ja valsts atbalsts tiku palielināts, tas mazinātu rindas?
– Protams, jo būtu lielāka iespēja piesaistīt vairāk speciālistus, arī reģionos. Tas ir ļoti svarīgs un risināms jautājums. Bieži vien strādāt ar bērniem ir emocionāli daudz grūtāk nekā ar pieaugušajiem. Tāpēc daudzus ārstus nav iespējams piesaistīt – atalgojums spēlē izšķirošo lomu. Agrāk bija Eiropas projekts, kas piesaistīja jaunos speciālistus, kuri ir nesen beiguši mācības un speciālistus, kuri apdomā savu tālāko izvēli, apsverot iespēju strādāt reģionos. Šiem ārstiem tika izmaksātas kompensācijas par to, ka viņi veic savu darbu reģionos un palīdz bērniem. Tas, manuprāt, bija ļoti labs motivators.
– Kā, jūsuprāt, varētu uzlabot zobārstniecības pakalpojumu pieejamību bērniem reģionos?
– Viss sākas ģimenē – vai tā ir Rīga, vai mazpilsēta, cilvēki ir jāizglīto. Tas jādara gan skolās, gan projektu veidā. Viss sākas ar uzturu, ēšanas paradumiem. Ja tiek ievērota profilakse, ir iespējams piedāvāt bērnam manis iepriekš aprakstīto ideālo zobu ārstēšanas modeli, nenonākot līdz akūtajām situācijām. Reizi gadā jāveic profilaktiska izmeklēšana arī tad, kad nekas nesāp. Valstiski jādomā par plānu, ar kura palīdzību piesaistīt ārstus arī reģionos. Tas ir jautājums, kas joprojām paliek atklāts. Nezinu kāpēc daudzi zobārsti uzskata, ka laimi šajā nozarē var atrast tikai galvaspilsētā. Gandarījums, ka varu palīdzēt bērniem, ir tiešām liels.
12.08.2025