Latvijas ainavu pēdējo gadu desmitu laikā būtiski mainījusi kāda nevēlama “viesmīle” — Sosnovska latvānis. Šis agresīvais un ātri izplatāmais invazīvais augs ne tikai apdraud bioloģisko daudzveidību, bet arī rada tiešus draudus cilvēku veselībai. Cīņa ar latvāņiem ir kļuvusi par ikdienas rūpi daudziem lauku iedzīvotājiem, kuru īpašumi un zeme lēnām tiek “iekaroti” šī auga ēnā. Vieni cīnās ar ķīmiskām metodēm, citi — ar mehāniskām vai bioloģiskām, taču panākumi bieži ir īslaicīgi.
Sandris Akmans savā īpašumā Liezēres pagasta Lubejā jau vairākus gadus aktīvi mēģina ierobežot latvāņa izplatību.
– Īpašumā latvāņi ir auguši sen. Darām visu, lai tos ierobežotu. Sekmes ir, tomēr svarīgi ir saprast, ka nevis tikai ar ķīmiju, kā māca pesticīdu tirgotāji, latvāņus ir iespējams iznīcināt, bet gan ar neatlaidīgu darbu un bioloģiskām metodēm – frēzējot, arot, pļaujot un noganot. Mūsu gadījumā rezultāts ir, bet tas ir bijis ļoti liels un ilgs darbs, nekā pirmajā mirklī varētu šķist. Savulaik tika nostumta augsnes virskārta un ieguldīti pamatīgi resursi. Rezultāts ir panākts, kombinējot dažādas metodes, – skaidro Sandris Akmans. – Ļoti būtiski latvāņus ir ierobežot, lai tie nesējas tālāk. Lai to darītu, liela nozīme ir pieejamajiem resursiem. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka latvānis ir bīstams. Šo augu izplatību ir grūti kontrolēt. To redzu arī savās platībās. Vietās, kur latvāņi nebija, tie mēdz parādīties. Piemēram, sēklas pārnēsā pārnadži. Latvāņu sēklas ilgi saglabā dīgtspēju. Darbs ar latvāņu ierobežošanu ir nebeidzams process. Ja iesākto neturpināšu, latvāņi atgriezīsies.
Sandrim ir izdevies attīrīt 10-12 hektārus zemes, un viņš priecājas, ka no šīs pieredzes iedvesmojas arī citi. Neatlaidīgi strādājot, ir iespējams atjaunot dabiskās pļavas.
– Manu, ka arī kaimiņi ir uzsākuši latvāņu ierobežošanu. Pēc mūsu parauga tika nostumta zemsedze, ir uzlikts aploks, kurā ganās lopi. Jācer, ka būs tikpat efektīvi kā mums. Lopi, kas ganās visu sezonu, pavasarī, kad vēl nav citas zāles, bet latvāņu dzinumi ir sulīgi, labprāt tos ēd. Dubļainā laikā izmīda, līdz ar to latvāņiem ir grūtāk saņemties un augt. Latvānis ir izplatīts visa novada teritorijā. Manuprāt, novada pašvaldībai uz šo augu vajadzētu paskatīties no cita skatu punkta. Nevajadzētu izmantot herbicīdus, bet varbūt piedāvāt atbalstu, lai varētu ierīkot ganības un tur laist aitas, kazas, liellopus. Ja zālēdāji pierod, labprāt noēd latvāņus. Domāju, ka priecāsies ne tikai novada iedzīvotāji, bet arī tūristi, jo mazāk tiks lietota ķīmija, – uzskata Sandris Akmans. – Latvāņu ierobežošana ir brīvprātīga iniciatīva. Diemžēl nekāds atbalsts netiek saņemts. Esam priecīgi, ka pašvaldība monitorē un skatās, vai ir uzlabojumi, un sodi netiek piemēroti. Tomēr cita veida palīdzības nav. Tikpat nozīmīgi ir komunicēt un sadarboties ar kaimiņiem, lai kopā apkarotu latvāņus. Diemžēl savvaļā, kur tie netiek ierobežoti, latvāņi izplatās plašās teritorijās. Tas ir apburtais loks. Tomēr vajag darīt, lai samazinātu izplatību.
Latvānis ir tikai viena no invazīvajām sugām Latvijā. Sandris Akmans gan atzīst: – Šī suga tomēr ir indīga. Kur aug latvāņi, ir mirusī zona, jo saimniecisko darbību tur nevar veikt. Latvāņiem ir dziļas saknes, kas rada grūtības, tos iznīcinot. Jebkura cita invazīvā suga – vai tās būtu lupīnas vai zeltslotiņa, vai cita – man ar to būtu vieglāk samierināties, jo šie augi, pielietojot vienkāršākas metodes, ātri atkāpjas. Latvānis ir ar bagātīgu sēklu banku, un to ir grūti apkarot.
Taujājot, kad ir vispiemērotākais laiks uzsākt cīņu ar latvāņiem, Sandris skaidro: – Īstākais laiks, kad uzsākt invazīvo sugu ierobežošanu ir – šodien! Nav tāda viena konkrēta laika, kad šo cīņu uzsākt, jo citādāk nekad nebūs piemērots laiks. Galvenais – darbu veicējiem jābūt piesardzīgiem un jāapzinās latvāņa bīstamība un kādas sekas tā var radīt. Arī man pašam ir speciāls ekipējums, kas nelaiž cauri nekādus šķidrumus.
04.07.2025.