Ir cilvēki, kuri tāpat kā labs bīts neko neuzspiež — vienkārši liek tevī atskanēt pasaulēm, kas iepriekš tur snauda — jūtas, domas un ilgas, kuras bija piemirstas vai par kurām baidījāmies sev atzīt.
Tāds ir hiphopa mākslinieka Helvija Fiņķa personības spēks, jo viņa harisma un darbošanās mūzikā spēj atvērt un atmodināt iekšējo visumu, ļaujot sadzirdēt sevi dziļāk, nekā ikdiena to prasa.
– Esi Madonas novadnieks – kā šī vieta tevi veidojusi kā cilvēku un mākslinieku? Kā dzimtā puse ienāk ikdienā un mūzikā?
– Šķiet, ka Madonai ir vistiešākā nozīme manā mūzikā un skanējumā. Pilsēta ir mani audzinājusi – ģimene, draugi, skolas biedri, treneri, skolotāji. Rakstot dziesmas, es ļoti bieži mēdzu "rakties" bērnības un jaunības atmiņās, un uz šo sajūtu bāzes bieži atsaucos arī savās dziesmās. Madonā esmu piedzīvojis daudz, un tas liek domāt, ka pilsētas identitāte ar mani būs kopā visu dzīvi.
– Madona – vai tas mūsdienās ir "stāsts pārdošanai" vai drīzāk mākslinieka reālā identitātes daļa?
– Burvīgs jautājums! Man ir bijis gods sastrādāties ar pasaules slaveno kino dokumentālistu Vinsentu Mūnu (Vincent Moon). Viņš daudz pētījis un dokumentējis Latīņamerikas pēdējās esošās ciltis, kuras vismazāk skāris mūsdienu globalizācijas vilnis. Uzdevu viņam līdzīgu jautājumu, vai ciltis, kuras savā pulkā uz īsu laiku uzņem turīgus tūristus, vēl joprojām ir īstas, pasaules notikumu neskartas ciltis. Uz to viņš atbildēja, ka tas viss ir pa īstam, tikai cilts apdzīvotais reģions un pakalni, kurus viņi apdzied, ir kļuvuši plašāki. Ar Madonu man ir līdzīgi – tā kļūst aizvien atpazīstamāka un mana saikne ar to vēl ciešāka.
– Vai mūziķiem no reģiona Latvijā jāstrādā divreiz vairāk, lai izlauztos un būtu pamanāmi?
– Man gribētos teikt, ka ļoti iespējams, bet šim apgalvojumam līdz galam nepiekrītu. Šobrīd Latvijas mūzikas mākslinieciskās kvalitātes līmenis ir ļoti audzis. Pamatīgi ir jāstrādā visiem, neatkarīgi no tā, kur esi audzis.
– Cik daudz no Fiņķa ir īsts, un cik – apzināti veidots tēls?
– Esmu daudzus gadus strādājis kino un reklāmas industrijā. Strādājot pie šāda veida projektiem un gurstot no vienmēr apzinātajām reklāmas kampaņu veidotajām pasaulēm, savu mūzikas vidi esmu būvējis tikai un vienīgi uz patiesi īstām emocijām.
– Vai kādreiz ir bijis kārdinājums "pielāgoties", lai būtu komerciāli veiksmīgāks?
– Man par šo ir daudz stāstu. Piemēram, dziesmu "Raķešu zinātne" sākotnēji vairākas radio stacijas atteicās atskaņot, jo skaņas mix bija pārāk "netīrs". Kopā ar kolēģiem mēs to padarījām vēl radio neklausāmāku – kā sava veida protestu. Pēc dziesmas izdošanas tā ieguva milzu popularitāti straumēšanas servisos, un visi iepriekšējie radio šo dziesmu sāka atskaņot savās rotācijās.
Šķiet, ka vienmēr esmu vēlējies doties pret straumi un, zinātkāres aizrauts, vērot, kur tā aizvedīs. Un dziesmu teksti ir manas visgodīgākās atbildes šai dzīvei.
– Kas vairāk motivē – māksla vai atzinība un skaitļi (straumējumi, skatījumi)?
– Atzinība un skaitļi ir patīkami, bet tie nekad nav nomierinājuši manu sirdi un nepadara mani laimīgu. Veiksmīga studijas sesija un labs teksts mani ceļ spārnos, bet tas nenotiek bieži… Līdz tam jānonāk ar smagu darbu.
– Kā vispār sākās tavs ceļš repā – kas bija pirmais impulss?
– Tās bija tādas grupas kā "Mobb Deep" un "Onyx". Bērnībā tiku pie viņu kasetēm. Nesapratu, kā tas vispār ir iespējams, un sāku pats mēģināt.
– No kurienes smelies iedvesmu dziesmu tekstiem?
– Visu laiku notiek dzīve apkārt, un šī pasaule mēdz būt ļoti netaisnīga. Daudz impulsu nāk no sāpēm un nepatīkamām pieredzēm, bet tas nenozīmē, ka visām dziesmām jābūt bēdu ielejām – esmu iemācījies arī smieties un paslēpties aiz "jautro" kompozīciju maskas.
– Kādas emocijas un izaicinājumus sagādāja televīzijas šovu pieredze?
– Man patīk sev uzgrūst virsū smagus projektus, lai testētu savus limitus un paplašinātu mentālo kapacitāti. Es šiem projektiem pieeju ļoti tehniski un daudz mācos par sevi – kā kontrolēju emocijas, kā spēju pielāgoties nestandarta situācijām, tādējādi audzējot biezāku ādu nākamajiem dzīves izaicinājumiem.
– Un kāda ir šova "Koru kari" projekta nozīme pašam?
– Šis ir ļoti nozīmīgs projekts! Es mīlu Madonu un tās cilvēkus. Ja varu būt noderīgs savam novadam un darīt labu, radīt labas emocijas līdzcilvēkiem – jūtos pagodināts. Man ir svarīgi, ka mans darbs var būt arī jēgpilns. Gribu palīdzēt bērniem, kurus liktenis nav lutinājis. Ja mums izdosies uzvarēt un ziedot naudu sociālās aprūpes un rehabilitācijas centram "Ozoli", no sirds pateikšu paldies izklaides industrijai par šo iespēju, ja nē – meklēšu citus veidus, kā darbu pabeigt līdz galam!
– Vai Latvijas mūzikā redzi sevi ilgtermiņā, vai tas ir tikai posms?
– Dziesmu tekstus rakstu no 15 gadu vecuma. Rūpīgi strādāju un attīstu savas kvalitātes katru dienu. Neuzskatu, ka esmu sarakstījis savu labāko dziesmu, un neuzskatu, ka tik ātri un ko tik mīļu varētu tā vienkārši nolikt malā. Man vēl ir pāris stāsti, ko pastāstīt!
– Ko vēlies, lai cilvēki paņem līdzi no tavas mūzikas?
– Cilvēcību un empātiju. Es gribu, lai mēs izturamies cieņpilni viens pret otru. Es vēlos, lai mēs vairāk viens otru atbalstītu.
– Ja tev būtu jāapraksta sevi trīs vārdos – kādi tie būtu?
– Tikai uz augšu!
28.04.2026.